Gustavs Šķilters – kanoniska figūra, kura daudzšķautņainā radošā dzīve vēl līdz galam nav izzināta 0
Eduards Dorofejevs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gustavs Šķilters ieņem īpatnēju vietu Latvijas mākslas vēsturē. No vienas puses, viņš ir absolūti kanoniska figūra, bez kuras tāpat kā bez Jūlija Federa, Jaņa Rozentāla un daudziem citiem nav iedomājams stāsts par mūsu mākslinieku lielajiem sasniegumiem profesionālās mākslas jomā un nacionālās skolas izveidi.
Bet, no otras puses, Šķiltera tēls nav viengabalains un izkristalizēts monogrāfiskā pētījumā – tas joprojām ir faktoloģisko atspīdumu mozaīka, kas raksturo viņa daudzšķautņaino radošo dzīvi.
Patiešām, Šķiltera daiļrades daudzpusību nevar neapbrīnot. Viņš radīja ne vien daudz tēlniecības darbu, akvareļu, ofortu, zīmējumu, lietišķās mākslas priekšmetu, bet arī atstāja vērā ņemamu literāro mantojumu: stāstus, dzejoļus, atmiņas par izciliem māksliniekiem. Mēs pat neapzināmies, ka, iztēlojoties mūsu mākslinieku dzīvi un mācīšanos Sanktpēterburgā ap gadsimtu miju, mēs lielā mērā sekojam tam romantiskajam scenārijam, ko radījis Šķilters savās “Atmiņās par “Rūķiem””.
Tāpēc Šķilters nav tikai sinonīms ģeniālām rokām, kuru pieskārieni radīja izcilas plastiskās vērtības, bet arī vērīgas acis un čakls prāts, kas dokumentēja un saglabāja novērojumus par to realitāti, kādā 20. gs. sākumā veidojās latviešu māksla.
Izstāde “Man pasaule par šauru šķita…” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) 4. stāva izstāžu telpās izauga no vienkāršas idejas parādīt vēl vienu daļu no Gustava Šķiltera mantojuma, kā kopsaucēju izmantojot ceļojuma tēmu. Taču, kā dažreiz gadās ar labām izstādēm, – sākotnējais uzstādījums izrādījās par šauru, un no ceļojuma bilžu formāta izstāde pārtapa par vizuālo dienasgrāmatu, kas dod iespēju ne tikai pieskarties paša mākslinieka biogrāfijai, bet ieraudzīt dzīvi pirms simt gadiem viņa acīm.
Krāsainos akvareļos ietērptie mākslinieka iespaidi par ceļojumiem veido vizuālu ietvaru, kurā var ieskatīties daudz dziļāk, pateicoties fragmentiem no Šķiltera publicētajiem rakstiem un ar roku aprakstītām pastkartītēm, ko mākslinieks sūtīja saviem jaunajiem draugiem. Viens no tādiem klusiem un neredzamiem sarunbiedriem, pie kura Šķilters nepārtraukti vēršas savās vēstulēs, ir katalāņu gleznotājs un scenogrāfs Olegers Junjents.
Studēdams Parīzē, Šķilters trīs reizes viesojas pie viņa Barselonā. Spriežot pēc sarakstes, kas glabājas Junjenta studijas arhīvā un kas tika apzināta, gatavojot šo izstādi, draudzība starp abiem māksliniekiem turpinājās arī labu laiku pēc Šķiltera aizbraukšanas no Parīzes.
Kaut gan izstādē var atrast vairākas vizuālas liecības par dažādiem Šķiltera ceļojumiem Vakareiropā no Somijas līdz Spānijai, galvenā uzmanība tiek pievērsta piecu gadu garam posmam Šķiltera dzīvē, kas bija cieši saistīts ar Parīzi. Saņemot Pēterburgas Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas ārzemju brauciena stipendiju, divdesmit sešus gadus vecais mākslinieks nonāca mākslas pasaules centrā.
Šādas epizodes vienmēr atstāj iespaidu uz jauna cilvēka turpmāko likteni un tāpēc pašas par sevi raisa lielu interesi. Bet latviešu mākslas ietvaros mūs varētu ieinteresēt arī tie kontakti ar citām kultūrām un tradīcijām, kas vēlāk ļauj ciešāk iepīt mūsu mākslas fenomenus pasaules kontekstā. Atšķirībā no Sanktpēterburgas Parīzē Šķilters nonāca izteikti internacionālā domubiedru lokā, kam veltīta viena no izstādes sadaļām.
Fotogrāfijas un vēstules rāda mums Šķilteru kā romantisku un dzīvespriecīgu jaunekli, kuru viegli iedomāties gan starp Monmartras kafejnīcu bohēmiešiem, gan vienu no Monparnasas naktsdzīves baudītājiem. “Es strādāju, mīlu un izklaidējos. Tas arī pagaidām viss,” tā mākslinieks raksturoja savu ikdienu. Tomēr izstāde neļauj aizmirst, cik daudz mākslinieks paspēja izdarīt un cik nopietnus profesionālos rezultātus sasniegt.
Diplomi un katalogi liecina par Šķiltera lietišķi dekoratīvās mākslas augsto vērtējumu Parīzes salonos, bet tēlniecības darbu mākslinieciskā kvalitāte runā pati par sevi – atcerēsimies kaut tikai kompozīciju “Maziņš biju, neredzēju”, ko tēlnieks radījis Parīzē 1903. gadā.
Pāri visiem Parīzes iespaidiem, ko Šķilters ieguva, dzīvojot šajā mākslas metropolē, protams, jāizceļ Ogista Rodēna studijas jeb akadēmijas izšķirošā loma. Nepilnais gads, ko Šķilters pavadīja Rodēna t. s. akadēmijā, intensīvi zīmējot, veidojot un gleznojot modeļus, pavēra māksliniekam ceļu no akadēmiskās tradīcijas tuvāk modernismam.
Kaut gan pats maestro ļoti reti interesējās par akadēmijas audzēkņu mācību gaitām, tomēr viņa piekoptās darba metodes ļāva jauniem tēlniekiem sajust to dzīvo enerģiju, kādu var ielikt cilvēka ķermeņa tēlojumā.
Rodēns zīmēja, tāpat kā veidoja skulptūras, – strādāja, neskatoties uz papīru un nenovēršot skatienu no sievietēm, kas “defilēja” un ākstījās darbnīcā. Arī Šķilters apguva šo paņēmienu ar akvareļa plūdinātu traipu dot lakonisku, bet maksimāli trāpīgu dinamiskā ķermeņa raksturojumu.
Izstādes sadaļa, kas veltīta Rodēna studijai, pārsteigs ar dzīvu un patiesu enerģiju, jo tajā brīdī skatītājs vairs nelasa tikai atmiņas, bet pats it kā ienāk tēlnieku darbnīcā. Centrā uz podestiem pabeigtas kompozīcijas ģipsī un mālā, bet apkārt uz baltām sienām – ķermeņu zīmējumi visdažādākos rakursos darināti ar trauslu kontūru un kolorēti akvarelī. Un tēlniecības darbnīca pēkšņi šķiet aizpildīta ar kustību.
Stāsts par Šķilteru kā daudzveidīgu mākslinieku vēl nav izstāstīts līdz galam. Šī izstāde aizpildīja vēl vienu neuzrakstītās biogrāfijas sadaļu par Šķiltera pieciem gadiem Parīzē, par skolotājiem, mīlestību un draugiem un atstāja vietu turpinājumam.
Tomēr viens no svarīgākajiem šīs izstādes panākumiem – ieraugot zīmējumus un skulptūras līdzās, jebkurš var ne tikai iztēloties procesu no skices līdz meistardarbam, bet galvenais – iemācīties labāk redzēt un saprast tēlniecību.
