Gustavs. Jaunietis ar 10 gadu pieredzi medībās 0
Gustavs Jasūns ir septiņpadsmit gadus vecs jaunietis. Mācās Rīgas valsts tehnikumā, Kokapstrādes nodaļā. Hobiji: medības, makšķerēšana un viss, kas ir saistīts ar atpūtu dabā. Medībās piedalās jau desmit gadu. Ir gājis līdzi savam vectēvam, vecmammas brālim un krusttēvam uz gaides medībām. Palīdz medību platību sakopšanas un infrastruktūras izveides darbos. Ziemā kopā ar citiem medniekiem ved barību meža dzīvniekiem. Dzinējmedību sezonas laikā iet par dzinēju. Katru sestdienu. Neatkarīgi no laika apstākļiem.
Kādas izjūtas tevī izraisa dzīvnieka nomedīšanas fakts un medījuma apstrāde?
Jūtos pilnīgi neitrāli, jo esmu pieradis pie šī procesa jau no bērnības un saprotu, ka tas ir dabīgi. Es redzu un saprotu pilnīgi visu, kas un kā notiek, atšķirībā no tiem cilvēkiem, kuri veikalos nopērk gaļu iepakojumā un nezin, kas tur iekšā. Medībās ir redzams, kā kas notiek, kā pareizi dzīvnieku dīrāt un sadalīt. Manī tas neizraisa nekādu riebumu vai dusmas pret medniekiem.
Vai atceries, kā ģimene un citi mednieki tev bērnībā izskaidroja medību būtību, nepieciešamību nomedīt dzīvnieku?
Galvenais un pastāvīgais arguments vienmēr ir bijis populācijas saglabāšana un kontrole. Mūsu kolektīvs medī laukos. Cilvēkiem ir nepieciešamība pēc gaļas iegūšanas un medības ir viens no veidiem, kā gaļu iegūt. Medības ir svarīgas arī, lai kontrolētu slimību izplatīšanos. Kā zināms, Latvijā šobrīd ir Āfrikas cūku mēris. Lauksaimniecības platības ir jāsargā no meža dzīvniekiem. Mežacūkas saar laukus un lapsas nāk vistu kūtīs laupīt. Esmu pats novērojis un pieredzējis šādus skatus.
Tu esi vienīgais jaunietis kolektīvā?
Ir vēl pāris jaunieši, bet viņi tā retāk piedalās dzinējmedībās. Es braucu katru sestdienu. Piedalos aktīvi, labprātīgi un man tas ļoti patīk.
Esi bijis kādreiz līdzi uz gaides medībām
?
Katru reizi, kad notiek dzinējmedības, vakarā vai nākamajā dienā no rīta dodamies uz gaidi. Šo gadu laikā vairākas reizes šāda kopā sēdēšana tornī ir vainagojusies panākumiem un esmu bijis klāt tieši dzīvnieka nomedīšanas brīdī.
Vai tu vēlētos pats kļūt par mednieku un kādas sajūtas tev rada pats nomedīšanas fakts?
Es vēlētos nākotnē kļūt par mednieku, jo viss process kopumā liekas ļoti interesants. Man patīk palīdzēt dzīvniekiem grūtākajos brīžos, kā šobrīd, piemēram, kad stirnām sērsnā ir tik ļoti smagi izdzīvot. Sēžot tornī, jūtos vienots ar mednieku. Es saprotu, cik liela atbildība ir medniekam. Nav nepieciešamības medīt visu, kas kustas. Ja tiešām rodas tāda vajadzība, tad, protams, šāviens tiek viekts, bet ļoti bieži mēs dzīvniekus vienkārši novērojam. Ļoti interesanti!
Klases biedri un vienaudži tevi nenosoda?
Ir bijuši gadījumi, taču tie ir cilvēki, kuri paši sēž mājās, kuriem nav nekādas saistības ar medībām, medniecību, jebkāda veida atpūtu brīvā dabā. Tie, protams, arī ir tie, kuri pauž šīs negatīvās emocijas pret medībām.
Kā tu raugies uz to, lai apmācītam, eksāmenā pārbaudītam pusaudzim ar mednieka apliecību ļautu medībās izdarīt šāvienu pieaugušā uzraudzībā?
Dzinējmedībās jauna cilvēka instinktiem pilnībā nevar uzticēties. Var gadīties visādi! Jauniešu piedalīšanos individuālajās un gaides medībās pilnībā atbalstu, jo tas veicinātu vēl lielāku emocionālo saikni ar mednieku, kas ir līdzās un vēl lielāku atbildības sajūtu jaunietī, kas vēlas ar medībām nodarboties. Es šo likumu (jauno Ieroču aprites likumu) no sirds atbalstu!
Ja likumu pieņems, ļoti daudziem jauniešiem tiks radīta iespēja skatīties uz medībām un medniecību no cita skata punkta. Jauniešiem tiktu uzticēts pieaugušo darbs un atbildības līmenis.
Vai legāli medībās izdarīt šāvienu būtu stimuls mācīties?
Noteikti. Pazustu baiļu sajūta, ka ir izdarīts kaut kas nepareizi. Ja es būtu izgājis visus kursus un pārbaudījumus, noteikti zinātu, kas un kā ir jādara. Es uzskatu, ka jaunā likuma pieņemšana un dotās iespējas mainītu jauniešu uzskatus un palielinātu atbildības sajūtu. Esmu novērojis, ka tieši mednieki gados nevēlas šī likuma ieviešanu. Viņiem prātā ir stereotips, ka visi jaunieši ir datoratkarīgie un teroristi.
Arī šobrīd mednieku bērni, teorētiski, varētu nočiept vecāku ieroci. Vai tev ir bijusi tāda doma jelkad?
Nekad. Mana atbildības sajūta un pieredze medībās to neļautu. Esmu bijis medībās neskaitāmas reizes un es saprotu, cik liela nozīme ir vienam šāvienam. Tās vairs nav nekādas bērnu spēlītes. Viens šāviens var izšķirt dzīvniekam dzīvību vai nāvi. Tāpēc es apzinos, kāds ir risks, ņemot rokās ieroci. Ja man tas nav atļauts, es nekad neņemtu ieroci rokās patvaļīgi un neietu šaudīties, kā tagad saka.
Kā jaunais Ieroču aprites likums varētu ietekmēt medniecības nākotni?
Uzskatu, ka iespēja no sešpadsmit gadiem medībās izdarīt šāvienu sava pavadoņa, ieroča īpašnieka uzraudzībā, rosinātu jauniešos interesi par medībām. Esmu novērojis, ka meitenes sāk vairāk interesēties par medībām.
Medības ietver visu, sākot ar dzīvnieku barošanu, lauku kopšanu, savas teritorijas kopšanu. Viss process ir medības. Es uzskatu, būtu ļoti vērtīgi ieviest šo jauno likumu. Vairāk jauniešu pievērstos aktīvai atpūtai dabā, medībām. Veidoties ciešākas saiknes ar savām ģimenēm, kurās ir mednieki. Kopumā uz šo lietu skatos ļoti pozitīvi. Ceru, ka piepildīsies!
Vairāk par līdzīgu tematu lasiet šeit
