Gurķiem veidojas daudz tukšo ziedu. Ko darīt? 0
Daudzi dārzkopji ir saskārušies ar parādību, ka gurķu stādi bagātīgi zied, bet veido pavisam maz aizmetņu. Šādu parādību dēvē par tukšu ziedēšanu, kas rodas, audzējot dažādu dzimumu šķirņu gurķus – augus, kas veido vīrišķos (tukšziežu) un sievišķos ziedus.
Tos nav grūti atpazīt pēc ārējā izskata: vīrišķā tipa ziedi veidojas uz tieva stublāja, bet sievišķā tipa ziediem pie pamatnes ir neliels paresninājums cilindra veidā, kas līdzīgs miniatūram gurķim – ja apputeksnēšanās notiek veiksmīgi, no šā paresninājuma sāk veidoties jauns auglis.
Tukšziežu problēmu mūsdienās ir ļoti viegli atrisināt, stādot savā dārzā pašapputes un partenokarpiskās šķirnes gurķus vai hibrīdus. Pašapputes augi veido ziedus, kuriem vienlaikus ir gan putekšņlapas, gan auglenīca, tāpēc šeit nevar runāt par tukšziedi un sliktu apputi. Bet partenokarpiskajiem hibrīdiem apputeksnēšana vispār nav vajadzīga – tie ar saviem sievišķajiem ziediem veido aizmetņus bez putekšņiem.
Tomēr – ja dārzkopja iemīļotās šķirnes ir parasti gurķi ar sievišķajiem un vīrišķajiem ziediem, audzējot šādus augus, noteikti nedrīkst pieļaut kļūdas, kas var izraisīt daudzu tukšziežu izveidošanos uz gurķu krūma.
Lai cik dīvaini tas būtu, bet svaigas (iepriekšējā gada) sēklas veido krūmus pārsvarā ar vīrišķajiem ziediem un dod ārkārtīgi mazu ražu. Var iet citu ceļu – mākslīgi nogatavināt svaigi novāktas gurķu sēkliņas un sildīt tās pie apkures radiatora 1,5–2 mēnešus vai izkarsēt cepeškrāsnī divas stundas 50–60 grādu temperatūrā.
Daudz tukšziežu veidojas augiem, kas pārbaroti ar slāpekli: šādiem eksemplāriem ir sulīgi stublāji un lapas, kupls ārējais izskats, bet augļus tie tikpat kā neveido. Tāpēc visā gurķu veģetācijas periodā ir jāievēro pareizs piebarošanas režīms, bet krūmus, kas jau pārbaroti ar slāpekli, var mēģināt atdzīvināt, piebarojot ar dubultā superfosfāta ekstraktu.
Kā zināms, gurķi ir ļoti mitrumu mīloša kultūra, tāpēc tie regulāri un bagātīgi jālaista. Tomēr šeit ir mazs knifiņš: bagātīgi laistīt bišu apputeksnējamās šķirnes vajag līdz ziedpumpuru veidošanās sākumam un periodā, kad masveidā veidojas augļi, bet tad, kad ziedēšana tikko sākas, laistīšana ir jāsamazina.
Stresa stāvoklī, trūkstot mitrumam, augi “aizdomājas” par pēctecību un sāk masveidā veidot sievišķos ziedus un attiecīgi aizmetņus. Laistīšanu šajā periodā veic, kad augsne ir būtiski apsusējusi, bet lapas nedaudz (!) apvītušas. Pēc tam, kad uz augiem parādās pietiekams aizmetņu skaits, atgriežas pie parastā laistīšanas režīma.
Šajā gadījumā ir jāaizmirst par iepriekšējo padomu un jāpalielina augu laistīšanas normas, veicot to no rīta un vakarā. Savukārt tad, ja temperatūra nokrītas līdz 14–15 grādiem, laistīšanu pārtrauc, bet gurķu dobes piesedz ar agroplēvi, lai palīdzētu augiem pārdzīvot kritiskos apstākļus.
Nav jābrīnās, ka daudz tukšziežu izveidojas gurķiem, kas iestādīti ēnainā vietā. Lai nogatavotos ziedputekšņi un notiktu veiksmīga apputeksnēšanās, gurķiem vitāli svarīgi ir saules stari, tāpēc to stādīšanai nevajag atvēlēt vietu pie blīva žoga, zem koka vai blakus augstiem kultūraugiem.
Ja kļūda jau ir pieļauta, var mēģināt labot situāciju ar izkniebšanu: agro šķirņu gurķiem nokniebjot galotni uz galvenā stublāja zem 8.–10. lapas, bet vēlo šķirņu gurķiem – zem 6.–8. lapas. Uz sānu dzinumiem tuvākajā laikā parādīsies sievišķie ziedi un izveidosies aizmetnis.
Liela nozīme ir arī gurķu stādīšanas shēmai. Par optimālu uzskata attālumu starp augiem 20–25 centimetri un 60–70 centimetri starp dobēm. Ja augi būs sastādīti pārāk biezi, izveidosies daudz tukšziežu un būs ļoti maz aizmetņu.
Likvidēt pieaugušus gurķu krūmus un retināt stādījumus, protams, nav vērts. Svarīgi ir stimulēt sievišķo ziedu veidošanos, samazinot laistīšanu un veicot izkniebšanu, bet krūmus vairākas reizes ar intervālu 1–2 dienas apsmidzinot ar medus ūdeni (1 tējkarote uz 1 litru ūdens), lai pievilinātu bites un kamenes.