Gurķi skaistumam. Kā audzēt Nepālas melongurķi un citus skaistuļus 0
Dārzkopju entuziastu kolekcijās savu vietu pamazām iekaro arvien jaunas eksotiskas ķirbjaugu sugas, šķirnes un krustojumi. Ar šiem dekoratīvajiem un ēdamajiem gurķiem var papildināt ne tikai dārzu, bet arī balkonu.
Āfrikas gurķis (Cucumis africanus) var izaugt līdz 5 m garš. Stublājs ir ar rupjiem, baltiem matiņiem, parasti ložņājošs, bet rāpjas arī pa balstiem. Dzeltenajiem ziediem ir zaļas dzīslas, zaļdzeltenajiem augļiem – ezim līdzīgas adatas. Āfrikas gurķi var būt divējādi: mazi, elipsveida, rūgti un indīgi (rūgto garšu rada alkaloīds kukurbitacīns), kā arī ēdami (kad nogatavojušies), lieli, cilindriski, bez rūgtuma. Savvaļā eksotiskie augi sastopami Dienvidāfrikā, Namībijā, tur tradicionālajā medicīnā augļus, lapas, saknes izmanto kā vemšanas un caurejas līdzekli. Šķirne ‘Fakir’ sasniedz 2 m garumu. Auglis ir ļoti dekoratīvs – apmēram 6 cm garš, ar svītrotu zīmējumu un skaistām, biezām adatām, piemērots floristikai. Audzē tāpat kā gurķus, bieži laistot un mēslojot. Augus uzsien pie auklas, lai tie augtu vertikāli. Āfrikas gurķim nepieciešama bagātīga augsne un saule.
Nepālas melongurķis (Cucumis sativus var. sikkimensis) – viengadīgs, ātri augošs, līdz 2 m garš augs. Audzē gan kā dārzeni, gan dekoratīviem nolūkiem tā interesantā izskata dēļ. Dzeltenie ziedi ir diezgan lieli, lapas līdzīgas parastajiem gurķiem, bet lielākas. Augļi ir līdz 25 cm gari, līdz 6 cm diametrā, mizai ir gaiši brūns tīklveida zīmējums, mīkstumam – melones aromāts. Jaunos augļus var ēst svaigus, vārītus vai iesālītus, bet nobriedušos izmantot dekoratīvās kompozīcijās.
Dēstus audzē līdzīgi gurķu dēstiem. Sēklas pirms sējas vēlams paturēt kādā augšanu stimulējošā šķidrumā (piemēram, Vitmīns, Germīns). Stādus izstāda 20–25 dienas pēc izdīgšanas. Augiem jānodrošina balsti.
– Nepālas melongurķim vajadzīgs siltums, labi drenēta augsne un saule. Mūsu īsajās un vēsajās vasarās to labāk audzēt plēves mājā, turklāt nevis gruntī, bet gan maisos līdzīgi kā melones, jo sakņu sistēmai būs daudz siltāk, – iesaka SIA “Hedera” direktors Raimonds Petrovskis.
Melongurķi ir ļoti prasīgi – augšanas laikā tie regulāri jāmēslo un jālaista ar siltu ūdeni.
Kanoksa gurķis (Cucumis canoxii) – viengadīgs, ražīgs, kāpelējošs augs, kas sasniedz 1,5–2 m garumu. Zied augustā, septembrī. Augļi ir 4–5 cm lieli (sver ap 20 g), dekoratīvi – tumši zaļi ar gaišām svītrām un īsām adatām, nav ēdami. Tie teicami saglabājas.
Karolina gurķis (Cucumis carolinus) – gaiši zaļi dekoratīvi augļi ar dzelteniem ērkšķiem (līdzīgi kivi), nav ēdami. Zied augustā, septembrī. Augs 1,5 m garš, veido plakani izplestu, vidēji spēcīgu krūmu. Dēstiem sēj martā siltumnīcā. Pēc iestādīšanas paliekošā vietā augus uzsien pie balstiem. Tie ir siltumprasīgi.
Angūrijas gurķis (Cucumis anguria) ir viengadīgs kāpelētājaugs, kas var izstiepties līdz 3 m augstumam. Stublāju sedz biezi matiņi. Augļi ir 3–4 cm diametrā, gaiši zaļi, adataini, nobriestot kļūst dzelteni. Nenobriedušus augļus var ēst svaigus vai arī konservēt. Šķirne ‘Deco Gherkin’ – 2 m gara. Zaļie augļi ir līdzīgi ēdamajiem kastaņiem, apaļi, 5 cm lieli, ar 1 cm gariem, viegli lokaniem ērkšķiem. Dēstiem sēj agri pavasarī siltumnīcā. Sargā no pavasara salnām. Labai augšanai nepieciešams siltums, mitra un auglīga augsne. Noēnojumā tas neaugs.
Ežu gurķis (Cucumis dipsaceus) ir viengadīgs kāpelētājaugs. Augļi ir vistas olas lielumā, rūgti un nav ēdami, tos izmanto dekoratīviem nolūkiem, piemēram, telpu rotāšanai. Tie saglabā dekorativitāti līdz trim mēnešiem. Šķirne ‘Hedgehog’ – līdz 2 m garš, spēcīgs augs. Gaiši zaļie, ovālie augļi ir blīvi nosegti ar adatām. Sēj martā, aprīlī kastītēs vai podiņos aptuveni 1 cm dziļi. Paaugušos dēstus pamazām pieradina pie āra apstākļiem. Laukā izstāda pēc pēdējām salnām. Augus piesien pie balstiem. Ražu vajag regulāri novākt, lai nodrošinātu nepārtrauktu ražošanu.
