“gurdenu saulespuķu svaros sveru vārdus”. Betijas Bergas dzeja 1
“Mana karaliskā svīta – balta papīra lapa, spalvaskāts, ota, krāsa un bezmiegs…” – tā par sevi saka dzejniece un māksliniece Betija Berga (īstajā vārdā Inga Strūberga). Absolvējusi Viļānu vidusskolu, Rēzeknes Augstskolā studējusi filoloģiju un arhīvniecību. Nepilnus 14 gadus strādājusi Viļānu Bērnu un jauniešu centrā, vadot dažādus pulciņus, kopā ar jauniešiem iesaistoties literārās jaunrades klubā “Saulessvece” un jauniešu radošajā kopā “Saiva”. No 2006. līdz 2009. gadam – Viļānu Bērnu un jauniešu centra direktore, kopš 2009. gada septembra – pašvaldības izpilddirektore.
Dzejnieces pseidonīms ir radies gluži likumsakarīgi – Betija ir saīsinājums no Ingas stiprinātā baznīcas vārda Elizabete, savukārt Berga – saīsinājums no viņas uzvārda Strūberga un atsauce uz mammas jaunības uzvārdu – Vīnkalne. Kā saka dzejniece, “acīmredzot šie divi kalni uzvārdos ir mani atbalsta punkti”.
B. Berga raksta gan latviski, gan latgaliski. 2009. gadā iznāca viņas dzejoļu krājums “Ikara sindroms”, kas bija papildināts ar autores radītām ilustrācijām. Viņas dzejoļi izlasāmi arī dzejas almanahā “Rēzekne” (2008., 2009., 2012., 2013., 2014., 2015., 2016.), Rēzeknes Augstskolas literātu kopkrājumā “Pīturys punkti bez pīturu” (2013), starptautiskā kopkrājumā “Aizmirsti steigu” (2014), kopkrājumā “Rositten” (2015), dzejas un foto albumā “Latgales sirdspuksti” (2015), kopkrājumā “Pyura skreine” (2016). Betija ir aktīva Viļānu novada radošās kopas “Atļaujies ienākt” un literātu radošās kopas “Latgales ūdensroze” dalībniece. Savas emocijas viņa ataino ne tikai dzejā, bet arī gleznās. Mākslinieces izstādes bijušas apskatāmas Viļānu bibliotēkas lasītavā, Rēzeknes Skolēnu interešu centrā, Preiļu bibliotēkā, Rēzeknes pilsētas Centrālajā bibliotēkā.
– Tu glezno gan ar vārdiem, gan ar krāsām. Kas dzīvo tavās dzejas rindās un gleznās?
B. Berga: – Lidojumi sapnī un īstenībā, spārni, kas iedomāti un tādēļ tik īsti. Dzejā būtiskākie ir tikai trīs orientieri: spārni, krāsas un mīlestība. Tie ir cieši saistīti un cits bez cita grūti iedomājami. Svarīgi ir ne tik daudz paši šie jēdzieni, cik attiecības starp tiem. Tas saskatāms gan tekstos, gan zīmējumos un gleznojumos. Reizēm man šķiet, ka manis radītā liriskā varone mīt mazliet atsvešināti intelektualizētā telpā, turpretī es dzīvoju tepat šaipus saules, vidē, kas pārpilna ar viegli atpazīstamiem un ikdienišķiem priekšmetiem. Savos darbos lidoju, ar abām kājām stingri stāvot uz zemes.
– Kad sāki rakstīt dzeju un kad – gleznot?
– Rakstīt sāku 16 gados, bet zīmēt – cik vien sevi atceros. Literatūra ir viena no manām specialitātēm, bet vizuālā māksla ir un paliek vien jauka aizraušanās, iespēja atraisīties un pilnveidoties. Krāsa manos tekstos ir kā mūza, kas iedvesmo, krāsa ir kā pēdējā pieturzīme. Krāsa var izteikt vairāk nekā tūkstoš vārdu, bet, lai to varētu izdarīt, ir jāmeklē īstās krāsas, tikai tad ir iespējams atdzīvināt visaukstākās un saltākās sirdis.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam jaunākos Betijas Bergas dzejoļus.
***
Ledus aukstā vējā trīsā pleci
Kleitas sārtie ziedi nesilda
Rakstu tev par ilgām..
pirkstu galos
nozib neticības aukstā dzirksts
rakstu tev
ka gaidu tā kā senāk
tā
kā reti kādu gaida kāds
bet tu nenāc
šodien atkal nenāc
un tam ledus vējam līdzināties sāc
zvaigznes šķindot sašķīst man pie kājām
asās lauskas smīnā lūpas ver
lien uz augšu
iesakņojas ādā
it kā ieaugt manī
nosalušā cer
vēji plosa
zvaigznes neceļ spārnos
elpa saraustīta
čukstos vārdus ber
rakstu tev
es atkal tevim rakstu
lietū rakstu
vējā palaižu..
***
Augstās debesis bija līdzās
Zvaigžņu sietā sijāja mirkļus
Pāri apvārsnim samīļotam
Klusi nobira vakardiena
Lapās kraukšķīgās
Salnas ķertās
Jaucās soļi
Un pinās vārdi
Lūpas maldījās
Skūpstos kusa
Kopā sadiedza tīmekļu valgiem
Kāri sadzeltie pirkstu gali
Tikai tu biji mana… viena
***
gurdenu saulespuķu svaros sveru vārdus
septembra debesu krāsā ar pirkstu rakstu sauso atlikumu
cipari pārtop kāšos un laižas aiz jūrām
izkliedzot kastaņu plīšanu
lapu degšanu un zāles lūšanu tik baltu kā tukšums
vārdu svars vai bezsvars ir atnākšanā un palikšanā
spilvena atmiņas iedobē
palaga vēdeklī pēc tam
sveru vārdus plaukstās un palaižu
Neviens pateiktais vārds
nav tik smagi patiess kā nepateiktais
***
tu paliki aiz komata…
vientulīgi purinot lāses un nosarmojot
asteres sadūra apvārsni
starp mums
pa vidu
sarkanas debesis
iezīmēja malu
dzērvju kāši vilka sev līdzi
nejaušos vārdus
lapu dūmos
kā pūdercukurā
apviļātās domas
izšķīda debesu ķīselī
pavisam
…aiz komata paliki tu
***
Kā šogad aprīlis spēj nemitīgi snigt
Tik bezgalīgi balti melot visiem
Pa dienu nodzīvoto naktij līdzi tikt
Un rītausmās jau līdzināties rietiem
Tā nopietni
ne jokus dzenot
Snigt..
Tik ātri izbalinot ātro soļu pēdas
Tā nepalikt
Tā nepietikt
Tā snigt..
Līdz kaulam aizputināt
visus Tavus vārdus
***
no sirmu kumeļu krēpēm
austas debesis
klusē
rudenī vēlā
kā ābolus pārgatavojušos
plēš uz pusēm
smaidus
krāsainas kļavlapas
plēš
vēl palicis tukšumu kārdinošs
rūgti sarkans
pīlādžu vējš..
nepāriet..
uz pelēko jumtu audekliem
zīmēšu šovakar jūru
pieturiet..
mūžība man aiz muguras
un vairs tikai mūžība priekšā…
pagaidiet…
***
Divatā ar negulētu
nakti
Staigāju pa ielu miegainu
Tup uz žoga kaķu pāri rātni
It kā tieši mani gaidītu
Zaļu acu zibšņi nemierīgi
Balsu koru minorīgais samts
Pārskrien man un naktij pāri
liegi
Vientulībai divatā
nolemts
Siltais lapu paklājs mums zem kājām
Debesstīkla smalkais pērļojums
Tikai mums
…Te pieklustam…
…Te stājam…
Tikai mums
Tīk zvaigžņu nogurums…
***
Palagu piparmētrās
vārtījās nakts
glābšanas riņķos
vai dūmu gredzenos
kūpēja
aiziešana
ēnās uz sienas
dega atzīšanās
melu
nebija
bija klusuma benefice
starp diviem
mēs neskaudām plānprātīgajiem
nespītējām dieviem
tikai nakts vārtījās piparmētrās
un palagos
atļaujot akli ticēt
vai mīlēt
