Guntis Zemītis: Latviešu negatīvā attieksme pret bēgļiem sakņojas padomju okupācijas laikā piedzīvotajā 34
Latvieši sevi uzskata par salīdzinoši konservatīvu tautu, kura nemeklē laimi svešās zemēs, cieši turas pie sava zemes, un ar neizprati skatās uz tiem, kuri rīkojas savādāk. Šis redzējums izveidojās XIX gs. otrajā pusē, kad latvieši beidzot ieguva iespēju izpirkt savu zemi no muižas un ar smagu darbu, maksājot paši par savu zemi, sāka piepildīt sen loloto sapni par savu “kaktiņu, savu stūrīti zemes”.
Latviešu attieksmi pret imigrantiem būtiski ietekmēja padomju okupācijas laikā piedzīvotā migrācija no PSRS slāvu republikām uz Latviju, kā rezultātā latvieši kļuva par minoritāti lielākajās pilsētās, bet tuvākā nākotnē bija paredzama kļūšana par minoritāti arī republikā kopumā. Latviešu valodai tika atvēlēta arvien nenozīmīgāka loma teju visās dzīves sfērās, ja nu vienīgi kultūrā tā saglabāja savas pozīcijas. Pārdzīvotais radījis kultūras traumu, kas būtiski ietekmē vidusmēra latvieša skatījumu uz bēgļu problēmu.
Patiesība ir mazliet savādāka. Jau XIX gadsimtā tie latvieši, kuriem tēvzemē neatradās “savs kaktiņš” devās to meklēt kaut kur citur Krievijas plašumos, kaut vai tālajā Sibīrijā. Pēc dažām aplēsēm no 1850. līdz 1914.gadam Krievijā izveidojās 514 latviešu zemnieku kolonijas.
[wrapintext][/wrapintext]
Nemierīgajā XX gs. latvieši nevienu vien reizi bija spiesti doties arī politiskajā trimdā. Vispirms jau pēc 1905.gada. Raiņa un Aspazijas gadā varam atcerēties, ka arī šie mūsu tautas dižgari pēc 1905.gada meklēja patvērumu trimdā. Sekoja Pirmais pasaules karš, kura sākumā ap 900000 latviešu devā bēgļu gaitas uz Krievijā. Nākamais lielais emigrācijas vilnis saistās ar Otro pasaules karu, kad kara beigās, glābjoties no atkārtotas padomju okupācijas Rietumeiropā nonāca ap 120 000 latviešu, vēl ap 6000 bēgļu laivās no Kurzemes piekrastes devās uz Gotlandi. Dažus gadus vēlāk latviešiem no t.s. pārvietoto personu (DP) nometnēm atļāva ieceļot Austrālijā, ASV, Lielbritānijā, Kanādā u.c. Pēckara gados varējām sevi mierināt, ka latviešiem nav ekonomisko bēgļu, ir tikai politiskā emigrācija. Situācija mainījās pēc neatkarības atjaunošanas, kad pārejas periodā no PSRS uzspiestās plānveida saimniekošanas vajadzēja pāriet uz tirgus ekonomiku. Sabrūkot vienam saimniekošanas modelim, bet otram esot tikai tapšanas stadijā, daudzi meklēja dabu un pārticību ārzemēs. Tā vairs nebija politiskā emigrācija, bet ekonomiskā emigrācija. Patīk vai nē, bet mīts par turēšanos pie sava “kaktiņa”, sava stūrīša zemes” bija sagrauts. Var teikt, ka no brīža, kad latviešiem izveidojās ekonomiskā emigrācija, mums vairs nav morālu tiesību pārmest tiem, kuri dodas politiskajā trimdā, jeb izsakoties vienkāršāk – glābj savu kailo dzīvību.
Daudz nopietnāka problēma ir padomju okupācijas seku pārvarēšana. Padomju laikā radītā kultūras trauma joprojām liek izjust bailes par latviešu valodas likteni un latviešu nācijas pastāvēšanu tālākā nākotnē. Jautājums vai pāris simtu Ziemeļāfrikas bēgļu būtiski pasliktinās latviešu valodas situāciju un radīs draudus nācijas pastāvēšanai? Atbilde ir noliedzoša. Šie cilvēki nevar kaut cik jūtam ietekmēt demogrāfisko situāciju, apdraudēt latviešu valodu, un vismaz ne šajā paaudzē, drošību. Tad jau Latvijas valstij daudz lielāku apdraudējumu rada uzturēšanās atļauju tirgošana un uzņēmumu nonākšana ārvalstu, īpaši jau Krievijas kapitāla kontrolē.
Bēgļu uzņemšana saasina jautājumu, kas gan tiek nemitīgi cilāts, bet līdz galam tā arī nav atrisināts. Tas ir jautājums par multikulturālu sabiedrību un sabiedrības integrāciju. Ja gribam dzīvot demokrātijas apstākļos, mūsu sabiedrībai ir jābūt atvērtai. Tas liek iemācīties neciest no apkārtējo dažādības. Tomēr multikulturālas sabiedrības modelis bez integrācijas slēpj sevī arī draudus. To parāda vairākkārtīgie terora akti Francijā, ASV un citviet. Zīmīgi, ka tos bieži paveic cilvēki, kuri ir dzimuši un uzauguši jaunajā mītnes zemē, bet palikuši tai sveši, garīgi dzīvojot citā, iedomātā pasaulē. Latvijai līdz šim izdevies izvairīties no līdzīgām traģēdijām, bet nedrīkst izlikties neredzam, ka daļa cittautiešu dzīvo citā pasaulē ar citām vērtībām un citu sociālo atmiņu.
Ziemeļāfrikas bēgļu ierašanās varētu dot jaunu stimulu integrācijas politikas sakārtošanai un pilnveidošanai.
Latvijas integrācijas politikas pamatnostādnes nosaka, ka integrācijas kopīgais pamats ir latviešu valoda, piederības sajūta Latvijas valstij, un tās demokrātiskajām vērtībām, cieņa pret Latvijas unikālo kultūrtelpu, kopīgas sociālās atmiņas veidošana. Ja šie pārsimts bēgļu tiešām savu tālāko likteni saistīs ar Latviju (par ko gan varētu šaubīties) viņiem jāmācās latviešu valoda un jāintegrējas latviešu sabiedrībā. Latvijai ir visas iespējas izvairīties no traģēdijām, kādas piedzīvojušas vairākas Rietumvalstis, bet tas prasa gudru un pārdomātu politiku. Katrā ziņā tā nedrīkstētu balstīties uz naidu, neuzticību un bailēm.
Guntis Zemītis
Biznesa augstskolas Turība profesors
