Guntis Skrastiņš: “Uzrakstiet labu šlāgeri un tad kritizējiet!” 1
15. jūnijā Lielvārdē norisināsies “Latvijas sirdsdziesmas” fināldziesmu konkurss, kas tāpat kā LTV mūzikas aptaujas raidījumi visa gada garumā nav iedomājams bez to ilglaicīgā vadītāja, siltā smaida īpašnieka aktiera Gunta Skrastiņa. Tikmēr pats Guntis atzīst, ka viņpus kameru gaismām drīzāk esot savrupnieks un par savu dzīvi “aizkadrā” stāsta mazliet negribīgi, smejot, ka uz glancētu žurnālu vākiem gozēties nealkstot. Arī šovasar gaidāmo 65. jubileju aktieris labprātāk atzīmēšot klusītēm, piebilstot, ka patiesībā joprojām jūtoties kā trīsdesmitgadnieks. “”Sirdsdziesmas” raidījums, muzicēšana kopā ar manu grupu un sports – tas viss joprojām liek būt formā,” tā aktieris.
Ikdienā Gunti Skrastiņu biežāk varam sastapt nevis lielpilsētas burzmā uz kādas skatuves, bet rosāmies viņa lauku mājās Lejasciema pusē – brālis, aktieris Imants Skrastiņš to jokojot nodēvējis par rančo. “Sakoptākās sētas konkursā man nav izredžu, jo puķes nestādu, toties ir skaists zāliens un ozoli, ir vieta, kur apdomāt dzīvi un uzņemt ciemos bērnus, dēlu Oskaru un meitu Asnati, un nu arī abas mazmeitiņas, Noru un Melāniju,” atklāj “Sirdsdziesmas” vadītājs.
Ja pareizi sapratu, šoreiz “Sirdsdziesmas” finālu Lielvārdē iesāksit ar paša dziedātu dziesmu? Tas laikam nozīmē, ka ne tikai vadāt dziesmu aptauju, bet, īpaši neafišējot, joprojām turpināt muzicēt?
Tieši tā, iesākumā mazliet uzdziedāšu – tāpat kā pirms diviem gadiem Ventspilī! Joprojām turos kopā ar saviem mūziķiem – Modri Laizānu no “Juke Box”, Juri Kristonu, Zinti Žvartu, Ivaru Jēkabsonu un Ivaru Kalniņu pie bungām. Vairāk darbojamies slēgtos vakaros, bet šad tad uzspēlējam lielākos pasākumos – pirms dažiem gadiem pat ieskaņojām disku “Ķeizarkroņi”. Vairs nav tie gadi un tie apgriezieni, lai braukātu pa ballēm, uzstātos līdz rīta gaismai. Mūzikā galu galā esmu jau kopš 1976. gada – dažādos sastāvos un formācijās. Būdami pavisam jauni aktieri, savulaik divatā kopā ar Igoru Siliņu ar ģitārām rokās apbraukājām Latviju. Vēlāk kopā ar Enriko Avotu, Egilu Valču mums bija programma, vienu periodu braucām kopā ar Viktoru Lapčenoku. Jāatceras, ka neesmu dziedātājs, bet aktieris – mans uzdevums ir vadīt, parunāties ar cilvēkiem.
“Sirdsdziesmas” vadītāja loma uzliek patīkamu zīmogu?
Zīmogs ir, īpaši reizēs, kad aizbraucam kopā ar grupu uzstāties. Cilvēki domā, re, atbraucis Skrastiņš, tad nu būs “valšu vakars” – “Pie Dzintara jūras”, “Dažu skaistu ziedu”, bet mūsu repertuārs ir daudz plašāks.
Bet tiem, kas nievājoši izturas pret šlāgeri, varu teikt, ka tas, tāpat kā tautasdziesmas, ziņģes, ir kļuvis par daļu no mūsu kultūras mantojuma.
Vienā no pēdējām intervijām televīzijā Gido Kokars uz jautājumu, kādēļ daudzi nievā šlāgeri, atbildēja: arī mēs ar brāli sākām ar šlāgeri – ar dziesmu, tas mums visam ir pamats. Piekrītu Raimondam Paulam – uzrakstiet paši labu šlāgeri un tad kritizējiet! Nemaz nerunājot par mūsu vienreizējām lauku kapelām, kā, piemēram, tautas muzikants Andrejs Ozols no Cēsīm – tās ir kaut kas unikāls. Uzreiz nāk prātā ulmaņlaiki, ka sanāca cilvēki šķūnī, bija vijoles, cītaras, pūšamie, veļas dēlis!
Ar ilggadēju rūdījumu aptaujas vadītāja lomā auss noteikti ir trenēta – nākamo grāvēju atpazīstat uzreiz?
Auss patiešām ir “piešauta”. Tomēr, manuprāt, mūzika nav sports, tā nav cīņa. Viena un tā pati dziesma kādam var būt sirdsdziesma, bet cits to varbūt neklausās. Nereti cilvēks balso ne tikai par pašu dziesmu, bet viņam patīk dziedātājs, un viņš būs topā, dziedot jebko. Māksliniekam vienkārši ir kaut kāda aura jeb harisma, un viņš uzrunā klausītāju, lai ko arī darītu. Tagad gan mums mūzikas zvaigznes pa zemi staigā vairāk, nekā ir zvaigznes debesīs. Savulaik, padomju laikos, bija atestācija, kritēriji – tev atļāva uzstāties savā pagastā, rajonā. Tagad tu jau uzreiz esi mākslinieks, lai gan daudzus var saukt tikai par pašdarbniekiem. “Sirdsdziesma” ir vieta, kur dod iespēju, bet to jāprot izmantot.
Pēc tik daudziem gadiem dziesmu aptaujas ēterā rutīna nepiezogas?
Televīzija ir mana otrā stihija jau kopš Teātra fakultātes laikiem – kā iegāju teātrī, tā gandrīz reizē nokļuvu arī Latvijas Televīzijā. Esmu ārkārtīgi pateicīgs savai pirmajai televīzijas režisorei, nu jau aizsaulē aizgājušajai Žanetei Jurjānei – viņa man iemācīja ētera kultūru, runu un attieksmi. Šobrīd man ir vienkārši izcila sadarbība ar režisoru Arvīdu Babri. Saprotu viņu no pusvārda. Viņš arī prot iedot tādu īsto “štīmungu” – smaids, dzirkstele piešķiļas, aiziet – par kādu rutīnu te var būt runa! “Gunča, saņemies, ejam gaisā!”
Aktieris ir profesija, kur jābūt gatavam “ielēkt lomā” jebkurā mirklī.
Savulaik bija raidījums “Latvieši pasaulē”, ar kuru izbraukājām pusi pasaules, tikām līdz pat Dienvidamerikai. Toreiz daži teica, ko tad aktieris tādā raidījumā darīs, tur taču būtu jābrauc žurnālistam. Bet žurnālists ir sagatavojies par savu šauro tēmu, viņš nezina, kāds cilvēks viņu tur priekšā gaida! Bet tur cilvēki ir tik dažādi! Tev jāpielāgojas, lai dabūtu īsto “smeķi”, atmosfēru – tur nevar nolikt priekšā lapu ar Rīgā sagatavotiem jautājumiem.
Joprojām pirms kāpšanas uz skatuves ir uztraukums?
Un kā vēl! Es, tāpat kā savulaik Edgars Liepiņš, kļūstot vecākam, uztraucos arvien vairāk. Līdz brīdim, kamēr uzeju uz skatuves un atveru muti. Atceros Edgaru, kā viņš pirms uznāciena pilnīgi drebēja, vingroja, lai nodzītu lampu drudzi. Man vajag sakoncentrēties. Un nav svarīgi, cik liels vai mazs ir pasākums, atbildība ir vienmēr, un neprotu pret to izturēties vieglprātīgi.
Dzīvē, ārpus kameru gaismām un skatuves, šķiet, esat gluži cits cilvēks?
Savā būtībā drīzāk esmu vientuļnieks. Sēžu savos laukos, ārā, un domāju – uz kādiem koncertiem man vēl jāiet, ja turpat pie mana Sudala ezera, rokas stiepiena attālumā, putnu dziesmās ir viss, sākot no repa līdz simfoniskajam orķestrim. Tu ieklausies, esi dabā – neko vairāk nevajag. Man patīk aprunāties ar lauku večiem – tas, lūk, ir īsti. Saimniecība nemitīgi prasa rūpes – kad to iegādājos, vecie mūri bija pamatīgi jāpārveido, jābūvē guļbūve, ezermalā smiltis vajadzīgas. Tagad mazmeitas vēl mazas, jāpārtaisa trepes.
Mana sirdslieta ir zāliens – sieva saka, es esot ar to apsēsts, bet man vajag, lai ir perfekti – kā samta paklājs! Tur varu rosīties nepaguris.
Šajā ziņā ar brāli esam pilnīgi atšķirīgi – Imantam patīk apsēsties, pafilozofēt, bet man vajag rīkoties. Reizēm tā straujuma dēļ šo to pat dēlī salaižu. Esmu no tiem, kas vispirms dara, tad domā.
Savulaik savā pusē, Lejasciemā, rīkojāt skanīgu festivālu. Neesat domājis atjaunot tradīciju?
Jā, tolaik biju enerģijas pilns pulcināt visus, gribēju iekustināt to pusi. Piekrišana bija liela, pēdējā reizē atbrauca pat Raimonds Pauls, nāca tūkstoši. Laikam tas vēriens man bija drusku par skaļu, jutu tādu sabiedrības neredzamu spiedienu, nolēmu mest mieru. Šobrīd vairs sildīt to zupu negribu. Turklāt šogad, tieši manā dzimšanas dienā, 27. jūlijā, būs “Zelta šlāgera” festivāls Madonā.
Kā svinēsit pusapaļo, 65. jubileju?
Nekādu lielo svinību nebūs. Kad bija 60 gadi, vispār neatbildēju uz telefona zvaniem. Nu, ko es svinēšu, ko visiem teikšu? Es vēlos mieru, man jau ir gana, ka mani pazīst veikalā katra pārdevēja. Svarīgāk tagad ir dabūt puķuzirņus sieviņai – mums ir 40. kāzu jubileja.
Ejot studēt aktieros, taču bija jārēķinās ar atpazīstamību!
Es kaut kā toreiz ielēcu tajā vilcienā kopā ar brāli. Gribēju iet uz juristiem vai Fizkultūras institūtu, bet kaut kā dulli iemaldījos aktieros.
Tagad teātris nevilina?
Tagad tur mani nedabūtu iekšā ne par kādu naudu. Pēc tā, kādu skolu izgāju Jaunatnes teātrī pie Šapiro, nav vēlēšanās darīt to kaut kur citur. Piedāvājumi toreiz bija, pēc teātra aizvēršanas sākumā dažas sezonas paspēlēju Nacionālajā teātrī, bet tas bija svešs kolektīvs, nejutos savā ādā.
Toties “Sirdsdziesmas” aptaujā, jādomā, esat kā zivs ūdenī. Un droši vien ir nojauta par šā gada labāko piecnieku?
Īpašus pārsteigumus negaidu, jo ir mākslinieki, kurus cilvēki mīl un mīlēs, un domāju, tur tad viņus arī ieraudzīsim. Gan “Galaktiku”, gan “Rumbas kvartetu”, gan Dzintaru Čīču. Citus gadus beigās ir viena vai divas dziesmas – līderes, bet šogad cīņa ir sīvāka, spēcīgu konkurentu ir vairāk. Fināls būs īpaši skanīgs, jo uz skatuves ciemosies arī šogad īpaši viesi – Maestro Raimonds Pauls un dziedātāji Ilona Bagele, jubilārs Uģis Roze un Dainis Skutelis. Kad tādas balsis saliek kopā, tas ir ko vērts.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Emocionāls. Ātrs. Pedantisks.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Nekad nesperu pirmo soli ar kreiso kāju.
Lielākais sasniegums darbā?
Galvenais, lai par padarīto darbu uz mani šķībi neskatās.
Labākā izklaide?
Sports. Sportoju pats un jūtu līdzi citiem.
