Guntis Ščerbinskis: Veselīgs komunisms Belēviča izpildījumā 30
Saulainā tāle, ko veselības ministrs Guntis Belēvičs uzbūris par tautas veselības stāvokli 2065. gadā, šajās pelēki lietainajās pavasara dienās ir kā krūze patīkami siltas, aromātiskas un spēcinošas Latvijas pļavās ievāktas zāļu tējas. Vismaz ir uz ko tiekties. Vienalga, vai tos sauc par gaismu tuneļa galā, par komunismu vai kā citādi.
Neapšaubāmi, tautas mentālajam stāvoklim kodēšana uz pozitīvo nāk par labu. Jo īpaši laikā, kad esam spiesti dzīvot naida un kara propagandas ēnā. No šī viedokļa Belēviča pozitīvisma kampaņa, kas ļaus politiķim pastāvīgi sildīt arī savu popularitātes reitingu, nav peļama. Turklāt, ja to visu vēl var realizēt, piesaistot Eiropas fondu miljonus. Bažas ir tikai par to, vai tas nav mēģinājums aizmiglot acis: veroties 50 gadus tālā nākotnē, neredzēt šīsdienas veselības aprūpes akūtos jautājumus, tai skaitā, nekustināt jau piemirsto nozares finansēšanas reformu.
Tas, ka ministra priekšgājēja Circene tika klupināta par centieniem ieviest veselības apdrošināšanu, nenozīmē, ka turpmāk šim jautājumam jāmet līkums. Tieši otrādi, šāda reforma ir neizbēgama. Protams, tikpat neizbēgams ir pretspars, jo 25 gadu laikā labi iesakņojusies līdzšinējā kārtība (vai nekārtība). Tajā daudzi iemācījušies nirt kā zivis ūdenī. Tomēr šī sistēma pamatā ir vērsta pret pacientu, jo tu nekad nevari būt drošs, vai saņemsi valsts apmaksāto pakalpojumu vai arī tas pats ārsts tajā pašā kabinetā tevi pieņems tikai par maksu, jo citādi savu kārtu vari arī nesagaidīt. Šī sistēma, kas pastāvīgi prasa papildus naudu, bet pieaugošās problēmas aizvien noraksta uz nepietiekamo finansējumu, nav ilgtspējīga un diez vai izvilks līdz 2065. gadam. Gadam, kurā Belēvičs Latvijai sola: 90 gadu vidējo mūža ilgumu; 1% iedzīvotāju, kas smēķē, neatsakās no alkohola un narkotikām; slaidu augumu katram vai gandrīz katram pilsonim.
Uz brīdi pieņemsim Belēviča spēles noteikumus un ieskatīsimies viņa 50-gades plānā. Ērmota jau pati par sevi šķiet tā tapšanas gaita. Loģiski būtu, ja šādas ģenerālas nostādnes, kas attiecas uz visas sabiedrības un valsts attīstību, taptu, iesaistot mediķus, demogrāfus, ekonomistus un citus speciālistus, arī sabiedrību. Tā teikt, liekot galvas kopā. Tomēr izskatās, ka šī vīzija drīzāk nākusi no kāda sabiedrisko attiecību kantora. Tāpēc nav jābrīnās, ka deklarētie uzstādījumi nav īsti atbalsojušies ne mediķu, ne pacientu, ne arī valdības aprindās arī pēc to izziņošanas.
Ir taču skaidrs, ka, piemēram, spējš vidējā mūža ilguma pieaugums aptver daudzus sociālekonomiskus aspektus. Uzreiz neizbēgams ir jautājums, kā funkcionēs pensiju sistēma? Tai jau pie pašreizējiem demogrāfijas rādītājiem aprēķini neuzrāda spožu perspektīvu. Nešaubos, ka mūža ilgums pie noteiktas stabilitātes reģionā augs arī Latvijā, līdzīgi kā visā Eiropā. Tas nozīmē, ka šai realitātei nāksies pārkārtot arī sociālā atbalsta, veselības aprūpes, nodarbinātības, izglītības, kultūras un citas jomas. Ar to vien nepietiek, ja politiķis kādu patiesību pasludina par mērķi. Politiķim jāstrādā uz to, lai valsts būtu gatava šīm reālijām un jārada pārliecība sabiedrībā, ka valsts patiešām to spēs.
Ausīm, protams, tīkami, ka pēc 50 gadiem Latvija būs praktiski tīra no dzērājiem, pīpmaņiem un narkomāniem. Pat, ja pieņemam, ka Veselības ministrija pilnībā uzveic šīs atkarības, jautājums ir, kādu iespaidu tas atstātu, teiksim, uz tautsaimniecību? Akcīzes nodoklis taču ir būtisks ieņēmumu avots, pērn tas bija 11,2% no kopējiem ieņēmumiem. Turklāt turpmākajos gados alkoholam plānota akcīzes nodokļa celšana un valsts jau rēķinās ar atbilstošiem papildus ieņēmumiem. Ar ko tiks aizstāti šie ieņēmumi? Ar ātro kredītu biznesa izvēršanu vai uzturēšanās atļauju tirgošanu? Kā valsts “pārprofilēs” vai nodrošinās iztiku tiem, kuru rūpals šobrīd ir kandžas tecināšana, točku turēšana, kontrabandas alkohola un cigarešu izplatīšana?
Lai cik ironiski tas skanētu, šķiet, no visiem Veselības ministrijas definētajiem mērķiem visātrāk sasniegsim liekā svara un aptaukošanos izskaušanu. Kā saka – panāksim, lai cilvēki mazāk ēstu. Jau pie šobrīdējās ienākumu un komunālo maksājumu attiecības ir grūti iedomāties, kā cilvēki vēl spēj uzkrāt taukus. Bet, ja nopietni, tieši lētā, nekvalitatīvā pārtika un stress par ikdienas rēķinu nomaksu taču arī ir viens no aptaukošanās iemesliem. Gribot negribot jebkurš sabiedrības veselības aspekts ir cieši saistīts ar tautas labklājību. Politiķiem jāstrādā, lai celtu dzīves līmeni nevis jābūvē gaisa pilis, cenšoties apmānīt šo patiesību.
