Guntis Ščerbinskis: Sargsuns rej un rej, bet šķērdēšana turpinās 18
Valsts kontrole kā uzticams sargsuns rej un rej par nodokļu maksātāju līdzekļu šķērdēšanu un nesaimnieciskumu. Kārtējās revīzijas atklājumi uzjundī cilvēkos dusmas, pēc tam nākas secināt, ka nekas taču nemainās, kas visbeidzot noved pie jautājuma – kāpēc vispār maksāt nodokļus?
Rādās, ka valsts un pašvaldību amatpersonas – gan vēlētas, gan amatos ieceltas –, kam deleģēta mūsu kopīgās naudas pārraudzība, pie sargsuņa rejām pieradušas un drīzāk ir kurlas. Tiesa, tas ir tikai mānīgs kurlums. Jo Valsts kontrole pēkšņi ir labi sadzirdēta un citēta bez sava gala, kad tās revīzijas labi iederas cīņā pret politiskajiem oponentiem. Tas jau pats par sevi nav nekas slikts, bēdīgs ir rezultāts – politiķi izvillojas, bet, lai kaut ko reāli mainītu, parasti izrādās vai nu rokas par īsu, vai balsu par maz. Šķērdēšana turpinās.
Paši naudas izsaimniekotāji šķiet ļoti apmierināti ar pastāvošo lietu kārtību, un princips “rej, rej, krancīt, tikai nekod” attiecībā uz Valsts kontroli rullē. Par revidentu uzietajiem pārtēriņiem atbildīgie parasti piemeklē atbilstošus “normatīvus”. It kā tādi principi kā pareiza, saprātīga un maksimāli lietderīga nodokļu maksātāju naudas tērēšana nemaz nepastāvētu.
Diemžēl šādus mūsu kopīgās naudas tērēšanas tikumus stiprina politiskā elite. Piemēram, uz revīzijās atklātajiem pārkāpumiem atbildot nevis ar apņemšanos labot stāvokli, bet gan uzstājot uz kādu vainu pašos revidentos. Šāda vīzdegunīga poza raksturīga Rīgas mēram Nilam Ušakovam (“Saskaņa”), kurš nupat, piemēram, valsts kontrolierei pārmetis gan nekompetenci un uzņēmuma “Rīgas satiksme” nomelnošanu, gan nodarbošanos ar politiku. Tiesa, bez politikas neiztiek. Tikai ar to nenodarbojas vis valsts kontroliere. Revidentu atzinumi par “Rīgas satiksmi” ir kā medusmaize domes opozīcijai cīņā pret “sliktajiem Ušakova tarifiem”. “Vienotības” domnieki gluži kā no galvas iekaluši revidentu atzinumus un skaita tos kā mantru.
Pareizi, ja opozīcija ceļ trauksmi. Tomēr žēl, ja, nonākot pozīcijā, principi mainās. Nesen Valsts kontrole nāca klajā ar secinājumu, ka gaisā izkūpējuši gandrīz 12 miljoni eiro par ātrās palīdzības auto izmantošanas kārtību Rīgas reģionā. Vai “Vienotības” premjere un finanšu ministrs reaģēja? Šo atzinumu drīzāk izlikās neredzam. Tā vietā, lai veselības ministram pieprasītu nekavējoties izbeigt šķērdēšanu, Belēviča kungs tika kušināts un biedināts, ja kaut ko grib mainīt esošajā kārtībā. Te papildu naudu nedošot, te personisku atbildību uzvelšot. Lēmums beigu beigās ticis pieņemts, bet nav zināms, vai līdz realizācijai vēl netiks sagudroti kādi šķēršļi.
Valdības vadītāja te gan neizmantoja iespēju, lai sabiedrībai raidītu skaidru signālu, ka arī viņa deg par zaudētajiem 12 miljoniem.
Tā nu iznāk, ka Valsts kontrole ir kā ķēdes suns, ko politiķi pēc vajadzības atlaiž garākā pavadā vai citkārt iedzen būdā. Suns tikai rej, bet nekož. Kamēr tas nemainās, ir lieki tērēt enerģiju jaunu likumu tapināšanai, lai aizsargātu, piemēram, tā sauktos trauksmes cēlājus, kuri ziņotu par apkārt notiekošām nebūšanām. Nekāda aizsardzība nespēs motivēt cilvēkus ziņot, ja nebūs pārliecības, ka tam ir kāds rezultāts. Valsts kontrole jau daudzu gadu garumā ir viens tāds pastāvīgas trauksmes cēlājs, bet vai kas mainās uz labu?
