Guntis Ščerbinskis: Pirmais “bļa” bērnudārzā 10
Cik atceros, mūsu mājās pirmais “bļa” tika atnests no bērnudārza. Situācija bija drīzāk komiska, kad maizais mēģināja pareizi atdarināt dzirdēto skaņu salikumu, ar interesi gaidot, kāda būs vecāku reakcija, jo acīmredzot bērnudārzā kaut kāda reakcija bija.
Skaidrs, ka bērns tikai provocēja mūsu atbildi, jo nekādu jēgu šīm skaņām nepiešķīra, bet es provokācijai neļāvos, izliekoties neko īpašu nedzirdam. Godīgi sakot, notikums man arī neraisīja nekādas dusmas, nosodījumu vai vēlmi moralizēt, jo uztveru to tikai kā apkārtējās pasaules izziņas procesa sastāvdaļu.
Bērniem pieaugot, jautājums par rupju lamāšanos mājās nav bijis aktuāls. Tas nav bijis sevišķi kaut kā jāaudzina, vienkārši – mājās mēs tā nesarunājamies. Jā, reizēm, jaunā paaudze mēdz kādu no necenzētiem vārdiem piesaukt arī mūsu savstarpējā komunikācijā. Bet redzu, ka tas ir ar attieksmi un kā reakcija uz apkārt notiekošo un dzirdamo: ne tikai uz ielas vai sabiedriskajā transportā, bet arī izklaides saturā, nemaz nerunājot par interneta vidi. Tas tiek izteikts vai nu kā pamudinājums bez izlikšanās paskatīties uz pasauli, vai arī ar rūgtu ironiju, pasmejoties par sevi vai situāciju, kurā esi nonācis vai esam nonākuši mēs – visi. Un šādā kontekstā mani tas netraucē, drīzāk priecē – ja tas saistīts ar domāšanu, vērtēšanu, pašanalīzi.
Varbūt nav pareizi, bet mani īpaši neuztrauc tas, kādus vārdus vai skaņu salikumus jaunieši lieto savstarpējā saziņā – katram laikmetam raksturīga sava leksika un populārs žargons. Ir taču arī skaidrs, ka biežāk apkārt dzirdamie “rupjie” vārdi pamatā netiek lietoti to sākotnējā izpratnē vai tiešajā tulkojumā, ja tie patapināti no svešvalodas. Dažam tas ir automātisks skaņu salikums katra teikuma galā – faktiski runas defekts līdzīgi kā valodas raustīšana. Citam tā ir veselu emociju gamma dažu burtu salikumā, kas pasprūk pēkšņā, negaidītā situācijā. Kādam – pielāgošanās konkrētajai videi, ko var saukt arī par iekļaušanās sabiedrībā – tādā, kāda nu tā ir.
Mēdz teikt, ka bērni ir vecāku spogulis. Arī mākslinieki ir tādi kā sabiedrības bērni un gribot negribot mākslā atspoguļojas gan individuāli pārdzīvojumi, gan visas sabiedrības tikumi. Tiesa, sabiedrībai ne vienmēr ir tīkami raudzīties savā atspulgā. Tomēr pieprasīt kaut ko netīkamu apiet, nerādīt vai notušēt ir aplami, jo tas nozīmē – aicināt nedomāt, izlikties neredzam. No šā viedokļa arī aicinu raudzīties uz domu apmaiņu, ko raisījusi Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolotāja Iveta Ratinīka. Un ir pat ļoti labi, ka viņas rosinātā diskusija vienas klases mērogā izvērtusies par plašāku sarunu sabiedrībā kaut vai tikai tāpēc, ka mudina padomāt pašiem par sevi. Tiesa, vismazāk noderīga šajā diskusijā ir politiķu iejaukšanās.
Var tikai apskaust skolēnus, kuriem veicies ar pedagogu, kas spēj aizraut un mudināt uz domāšanu. Šie jaunieši nebūs tie, kas nākotnē, ieņemot augstus amatus, prasti lamās kolēģus vai veidos intervijas necenzētā leksikā, lai iemantoto popularitāti izmantotu iekļūšanai Saeimā. Lamāsies jau drīzāk tie, kas skolā nebūs lasījuši ne Agneses Krivades dzeju, ne Imantu Ziedoni.
