Guntis Ščerbinskis: #GribuSeviSaglabāt 2
Nepievienojos kritiķiem, kuri peļ Latvijas Institūta (LI) aizsākto sociālo kustību “#GribuTeviAtpakaļ”. Emigrējušie tautieši ir neatņemama Latvijas daļa, un saites uzturēšana ar to ir ne tikai vajadzīga, bet arī stratēģiski nozīmīga. Diemžēl tam trūkst valstiska redzējuma, uzstādījumu un iesaistes.
Katrā ziņā LI reemigrācijas iniciatīva man personīgi šķiet krietni vērtīgāka nekā, piemēram, augsti apmaksātā Latvijas Bankas resursa izmantošana jubilejas monētu izdošanai, nemaz nerunājot par tādu klaju nejēdzību, kā KNAB un tiesu resursa tērēšana, šķetinot divu KNAB amatpersonu savstarpējās attiecības.
Nav jābrīnās, ka latvietim, kurš saradis ar rūgtumu par to, ka ekonomisko apstākļu dēļ nācies doties bēgļu gaitās, LI kampaņa “#GribuTeviAtpakaļ” izraisa skepsi vai pat aizkaitinājumu. Tam ir pamats. Un ne jau tāpēc, ka beidzot kāds no Latvijas uzdrošinājies viņu uzrunāt. Drīzāk tāpēc, ka tā ir tikai dažu entuziastu faktiski privāta iniciatīva, kamēr valsts ieņemtā pozīcija ir stāvēt malā. Kad tiek vaicāts par pašu tuvinieku atgriešanos dzimtenē, augstas amatpersonas atgaiņājas, sakot, ka vispirms valstī jārada atbilstoši apstākļi. Protams, ka tā! Tikai diemžēl tas vēl aizvien skan tādā vēlējuma izteiksmē, ka gan jau nākotnē kāds tiešām ķersies pie šo apstākļu radīšanas. Ar to gribu teikt, ka lielāko lomu spēlē netīkamais fons, kādā uzsākta šī Latvijas Institūta iniciatīva, nevis pašas kampaņas ideja un saturs.
Cits jautājums ir par veidu, kā “#GribuTeviAtpakaļ” ieraudzījis dienasgaismu. Lai arī pašā iestādē to nevēlas īsti atzīt, ar šo sociālo kampaņu LI uzņemas vai vismaz piesakās jaunai funkcijai, kas īsti nesaskan ar institūta dibināšanas sākotnējo mērķi, proti, spodrināt Latvijas tēlu pasaulē. Nav noslēpums, ka atjaunotās valsts romantisma periodā dibinātā iestāde jau ilgāku laiku sabiedrībai nav spējusi pierādīt savas pastāvēšanas lietderību. Turklāt jāņem vērā arī pēdējo gadu krasās ģeopolitiskās pārmaiņas, kad svaru kausi aizvien pārliecinošāk nosveras par labu sabiedrības drošībai, ne vispārējai atvērtībai. Ņemot vērā šos apstākļus, LI funkciju audits un lietderības izvērtējums acīmredzami bijis nepieciešams jau pirms krietna laika.
Ja iestāde savas funkcijas ir izpildījusi vai savas spējas izsmēlusi, tā vai nu jālikvidē, vai jādod tai jauni uzdevumi. Te varam vērot, kā iestāde pati pūlas rast savu vietu jaunos apstākļos. Tā ir kā atbilde uz valstiska redzējuma trūkumu gan reemigrācijas politikas, gan valsts pārvaldes stratēģijas mazspējas kontekstā.
Pieņemu, ka Latvijas Institūts ar gada budžetu 115 227 eiro apmērā un pieciem algotiem darbiniekiem (algas no 584 līdz 1200 eiro) nav tā visneefektīvākā valsts iestāde. Tomēr vienlīdz pamatoti var uzdot divus jautājumus. Vai vispār šis institūts ir vajadzīgs? Un vai iestāde ar tik niecīgu resursu un kapacitāti spētu pildīt reemigrācijas koordināciju un uzturēt komunikāciju ar tautiešiem pasaulē. Uz šiem jautājumiem jāatbild valsts politikas veidotājiem kopā ar valsts pārvaldes stratēģiem, kam jāvērtē iestāžu funkcijas, sasniegtie rezultāti un galu galā arī to lietderība. Diemžēl tā nenotiek un šajā ziņā valsts pārvalde brīvi ganās pašplūsmā.
