Guntis Ščerbinskis: Cēls ielāps nabadzības deķī 9
Protams, ka barikāžu dalībnieki ir pelnījuši labākas vecumdienas – ne tikai cilvēka cienīgu pensiju un pieejamu veselības aprūpi, bet arī iespēju redzēt savā zemē dzīvojam, strādājam un izaugam savus bērnus un mazbērnus. Goda lieta gan būtu, ja iespējas uz šādām vecumdienām pirms 25 gadiem neatkarību atguvušajā valstī pavērtos jebkuram tās pilsonim. Valsts neatkarība tolaik tika izcīnīta zem lozunga “Kaut pastalās, bet brīvi!”, bet jau pēc vairākiem atjaunotā valstī nodzīvotiem gadiem populārs bija secinājums, ka maksa par brīvību ir mūsu nedzimušie bērni.
Skaudri, bet patiesi, ja skatās uz demogrāfisko ainu. Tam visam sekoja tā sauktā lielā aizbraukšana. Neapšaubāmi, minēto procesu pamatā ir valsts sociālekonomiskais stāvoklis, ko ievadīja kopējā sabiedrības labuma pārdale privatizācijas gaitā. Treknas līnijas, kas tika novilktas iedzīvotāju starpā pēc materiālā stāvokļa, vēlāk pārauga plaisās. Trūkumam pakļauto statusā nonāca gan ģimenes ar bērniem, gan pensionāri. Šīs tendences nekur nav pagaisušas un uzskatāmi redzamas aktuālajos tautas attīstības rādītājos.
Lai arī šīs sociāli bezatbildīgās politikas sekas pastāvīgi ir arī pašreizējās varas elites diskusiju lokā, jo īpaši priekšvēlēšanu laikā, tomēr pietrūkst vēlmes un apņēmības reāli mainīt šo postošo valsts attīstības vektoru. Vienmēr atrodas arguments par budžeta iespējām, kad jāpieņem tālredzīgi lēmumi par vispārējā labklājības līmeņa celšanu. Vienlaikus budžeta iespējas netraucē uz nodokļu maksātāju rēķina glābt afēristu biznesu vai arī celt algas izredzētām aprindām.
Ne mazāk kaitinoši ir mēģinājumi lāpīt sociālās aizsardzības jomu. Runa ir par Saeimas deputāta Romualda Ražuka vadītās darba grupas radīto likumprojektu 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalstam. Likums jau paredz labas lietas – tas nodrošinātu aptuveni par 20 eiro lielāku pensiju, iespēju doties priekšlaicīgā pensijā, 50% atlaidi sabiedriskajā transportā, atvieglojumus veselības aprūpē un citus labumus. Tikai žēl, ka šis ir kārtējais ielāps nabadzības caurajā deķī. Tas ne tikai nemaina kopējo stāvokli, bet raisa arī daudz neatbildētu jautājumu un izrisa neizpratni.
Ja runājam par tehnisko pusi, pamatjautājums ir: kādā ceļā iespējams tikt pie barikāžu dalībnieka statusa? Jā, pamatojumā lasām: “1991.gada barikāžu dalībnieka statusu piešķirs Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde un tā saņēmējiem izsniegs noteikta parauga apliecību.
Lai to saņemtu, personai Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē būs jāiesniedz apliecība par 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes piešķiršanu vai pateicības raksts 1991. gada barikāžu dalībniekam.” Bet ja kāds, kas piedalījās šajos notikumos, bet nav saņēmis šo piemiņas zīmi, tagad gribēs pieteikties lielākai pensija? Ja cilvēka dalība 1991. gada janvāra notikumos nav dokumentāli fiksēta, vai to vērtēs kāda īpaša institūcija, vai tās lēmumu varēs apstrīdēt tiesā, kādi argumenti derēs par pierādījumu? No šī mehānisma būs atkarīgs tas, cik no reāliem barikāžu dalībniekiem tomēr paliks bez solītajām privilēģijām. Un kā šajā kontekstā tiks vērtēta barikāžu dalībnieku atbalstītāju (šoferu, aizvietotāju, “sviestmaizīšu smērētāju” un daudzu citu brīvprātīgo) vai, piemēram, mediķu loma, kuri barikāžu laikā nepameta savus pacientus un kuri arī būtu pirmie, kas vajadzības gadījumā steigtos glābt barikāžu dalībnieku dzīvības?
Vēl vairāk jautājumu rodas, ja palūkojamies uz Ražuka darba grupā dzimušo ideju no morālā aspekta. Latvijas neatkarības atgūšanas izšķirīgais posms norisinājās ilgākā laika periodā.
Rodas pamatots jautājums, kāpēc vēlme “atalgot” attiecas tikai uz 1991. gada janvāra norisēm. Ne mazāk nozīmīga no tautas apņēmības demonstrēšanas viedokļa bija dalība plašās manifestācijās, sākot jau no 1988. gada, nemaz nerunājot par Baltijas ceļu 1989. gadā. Drosmīgu un grūtu uzdevumu vairāku gadu garumā veica tūkstošiem Tautas frontes aktīvistu, uzturot brīvības garu arī tādos darba kolektīvos, kur uzņēmumu vadība to nevēlējās pieļaut. Grūti saskatīt pamatojumu vēlmei izraut no šī Latvijai izšķirošā un cēlā vēstures posma vienu atsevišķu fragmentu.
Galu galā, atalgojumu par Latvijas neatkarības atgūšanu ir pelnījis ikviens vecāks, kurš padomju okupācijas gados ģimenē izaudzināja bērnus un visi kopā – veselu paaudzi, kura izvirzīja valstiskuma atjaunošanas mērķi un pārliecinoši to aizstāvēja. Atjaunotā valsts vēl aizvien ir parādā šiem ļaudīm cilvēka cienīgas vecumdienas.
