Guntis Ščerbinskis: Ātrās naudas sekta 21
Rakstu šīs rindas cerībā, ka šo viedokli neizdaiļos uzbāzīga ātro kredītu firmu reklāma. Laikam gan utopiski, jo tagad šī reklāma ir visur. Lai gan, manuprāt, šī pakalpojuma reklamēšana būtu pilnībā aizliedzama.
Recepšu zāles, kuras savā reizē ir ļoti derīgas un nereti vienīgais veids, kā glābt cilvēka dzīvību, reklamēt taču nedrīkst. Un tas ir pašsaprotami, jo zāļu lietošana nevietā var nest lielu postu. Arī ātra nauda, kas kā “glābšanas riņķis” tiek pamests uz neprātīgi augstiem procentiem (caurmērā ar 200% gada likmi), cilvēkam būtu izsniedzama tikai ārkārtas gadījumos. Savā ziņā arī tās ir zāles, kuru lietošanai nevietā iestājas smagas sekas. Tāpēc arī šā pakalpojuma reklāma ir aizliedzama, jo tā kultivē kaitīgu dzīvesveidu. Tas nes postu ne tikai katram ātrās naudas slazdā iekļuvušajam, tas atspēlēsies visai valstij.
Ir acīm redzams, ka pēc ātro kredītu dzīrēm agri vai vēlu maksās visa sabiedrība. Labklājīgu valsti neuzcelsi uz nabadzīgu iedzīvotāju pamata. Vēl jo mazāk tas iespējams, kad jau tā trūcīgi pilsoņi ierauti neprātīgu parādu jūgā. Plašs ātrās naudas tīkotāju loks ir jauni cilvēki, mūsu divdesmitgadnieki. Pat, ja viena jauna cilvēka parādsaistības ir samērā nelielas, teiksim, 500 vai 700 eiro, bet to atdošana sagādā grūtības, tas nozīmē sabojātu kredītvēsturi, kas ietekmēs viņa finanšu iespējas nākotnē. Nespēja atpelnīt ātrās naudas uzskrūvētos procentus šeit uz vietas Latvijā, saprotams, veicina arī cilvēku došanos peļņā uz ārzemēm. Lai arī ātrie kredīti šobrīd silda patēriņu, tas nav ilgtspējīgs pienesums Latvijas tautsaimniecībai.
Lai arī jau šobrīd noteikts, ka ātro kredītu reklāmas nedrīkst mudināt bezatbildīgu aizņemšanos, tas ir ļoti grūti kontrolējams. Pat neiespējami. Kurš gan izsvērs, kurā brīdī patīkams emocionāls fons (bezrūpīga dzīve, jautra gaisotne, problēmsituācijas atrisinājums) jau nozīmē reklāmai noteiktā ierobežojuma pārkāpumu? Vēl vairāk, ātro kredītu masīvā reklāmas kampaņa kopumā jau sāk atgādināt sektas darbošanos, rekrutējot savu sekotāju pulku – cilvēkus, kuri svēti tic idejai, ka aizņemties uz neprātīgiem procentiem ir vienīgais pareizais dzīvesveids. Faktiski tas nozīmē ticēt tam, ka raupjš parādu cilpas striķis ir maiga zīda kaklasaite, kuru rotā cēls “brīvības” sauklis.
Sekotāju mobilizēšanai atrasti arī ienaidnieki, proti, tie, kas mudina ierobežot ātro kredītu rūpala turētāju negausīgo peļņas kāri. Tas esot uzbrukums “brīvībai”. Notiek pat reklāmas kampaņa, lai nomelnotu Patērētāju tiesību aizsardzības centru, apgalvojot, ka šīs institūcijas darbība vērsta uz legāla biznesa iznīcināšanu. Jābrīnās, ka šādi apgalvojumi reklāmās ir atļauti un neviens uzraugs nekādus pārkāpumus te nesaskata ne Reklāmas likuma, ne Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma ietvaros. Būtībā ātro kredītu izsniedzēji šādi bravurīgi demonstrē savu patieso pozīciju: “Nekādu ierobežojumu! Nekādas patērētāju tiesības! Svarīga ir tikai mūsu peļņa!”
Valsts līdz šim nav izrādījusi pietiekamu vēlmi šo uzņēmējdarbības veidu ielikt saprātīgos rāmjos. Jā, pēc mediju ziņām, par kredītu slazdos ievilinātiem nelaimīgiem līdzcilvēkiem arī amatpersonas paudušas satraukumu. Tomēr būtiskām pārmaiņām pietrūcis gribas vai arī tā apslāpēta. Nav īsti skaidrs, vai pati valsts jau nav iepīta šajā sektā un kāda ir tās attieksme pret tās pilsoņu neprātīgo aizņemšanos, ja pat valsts uzņēmumā, kāds ir “Latvijas Pasts”, ātro naudu arī sviež pakaļ. Drīzumā redzēsim, kādās pozīcijās tad stāv mūsu Saeimas deputāti, kuriem jālemj par ātro kredītu procentu likmju ierobežošanu. Bēdīgi, ka tas jau sen nav izlemts, vēl skumjāk, ja tas neizdosies arī tagad.
