Guntis Kalme: Dziesmu svētki ir mūsu identitātes svinēšana 10
Dziesmu svētki ir latviešu tautas identitātes un kultūras viens no nozīmīgākajiem dzīvajiem simboliem. Tajos mēs nevis runājam, diskutējam vai aizstāvam sevi, bet apliecinām – vēl vairāk – svinam savu latviešu kā Latvijas pamatnācijas, valstsnācijas identitāti.
Dziesmu svētku tradīciju latviešu tautā iesāka mācītājs, rakstnieks un skolotājs Juris Neikens ar Dikļu dziedāšanas svētkiem 1864. gadā. Mūsu Dziesmu svētki nav svētki kādam “cilvēkam vispār”. Tie ir latviešu tautas svētki. Tajos tiek apliecināta, izdziedāta un deju kustību harmonijā izpausta mūsu īpašā, unikālā, latviskā patība. Tieši tādēļ tie mums kā nācijai ir tik svarīgi. Atcerēsimies, ka okupācijas laikā latviešu dziesmas (un nacionālā kultūra kopumā) bija nozīmīgs tautas atmiņu un pašcieņu uzturošais spēks.
Bet dziesma pati par sevi nav ierocis. Bieži dzirdētais, ka “Dziesmotajā revolūcijā” brīvību mēs ieguvām dziedot, ir bīstami maldi. Visi, kuru dzīvības ir mūsu valsts un brīvības pamatos, ne tikai dziedāja, bet vispirms cīnījās un ziedoja savas dzīvības – sākot ar 1919. gada Neatkarības karu līdz nacionālajiem partizāniem un individuālajiem brīvības cīnītājiem okupācijas laikā. Lai arī maz, taču daži latvieši gāja bojā arī 1991. gada janvāra barikāžu laikā.
Ne jau dziesma pati par sevi, bet gan mūsu griba un pašapziņa, kas toreiz izpaudās arī dziesmās, apņēmība kaut ar kailām rokām aizstāvēt savu tautu, bija un vienmēr arī būs mūsu uzvaras nosacījums. Dziesmām ir ne tikai skaistuma aspekts vien. Dziesmas veido mūsu tautas identitāti, caur tām tiek pārmantotas to paaudžu vērtības, kuru apliecinātās vērtības šajās dziesmās ir paustas. Bet mēs šīs vērtības nesam tālāk vienīgi tad, ja esam gatavi tās ne tikai svinēt izdziedot, bet arī ja esam gatavi par tām cīnīties. Tikai tad tās ir kļuvušas mūsējās pa īstam.
Kā vienmēr Dziesmu svētkos dziedāsim Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju!”. Tā ir īpaša dziesma, latviešu kā valstsnācijas identitātes kods.
“Dievs, svētī Latviju!” pirmo reizi publiski dziedāja I Vispārējo latviešu dziesmu svētku svinīgajā atklāšanas aktā 1873. gada 8. jūlijā Rīgas Latviešu biedrības zālē, bet svētku kopkori dziesmu nedziedāja, jo to aizliedza cenzūra. Tātad mūsu valsts himna parādījās tautas atklātībā faktiski pirms 145 gadiem. Tas ir nopietns iemesls redzēt Dziesmu svētkus arī kā mūsu himnas svētkus.
Pētniece Guna Goluba par tās izcelsmi saka: “Baumaņu Kārlis pazinis un dziedājis tautā izplatīto aizlūgumu “Dievs, svētī Vidzemi!”. To pašu dziesmu kurzemnieki iesāka ar vārdiem “Dievs, svētī Kurzemi!”. Baumaņu Kārlis apvieno to kopējā lūgšanā “Dievs, svētī Latviju!” par Latviju? Vēl taču nebija nekādas Latvijas, bija tikai Krievijai piederošais Baltijas apgabals, un pavisam nesen sāka ieviesties vārds “latvieši” agrāko “inorodcu” vietā. Ar savu dziesmu Baumaņu Kārlis izsaka pārliecību, ka Latvija jau ir.” Tātad te manāms pravietisks, garīgi intuitīvs tautas nākotnes redzējums, vīzija.
Tālāk viņa saka: “Tieši spilgti izpausta tautas kopības ideja padara dziesmu par nacionālu simbolu. Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju!” ir tieši tāda dziesma, kas jau I Dziesmu svētku laikā no dažādiem Latvijas novadiem iebraukušiem cilvēkiem lika sevi apzināties kā vienotai tautai, kura sirsnīgi aizlūdz par dzimtās zemes tālāko likteni.”
Kaudzītes Matīss, svētku dalībnieks, rakstīja, ka tā bija dziesma, “kas ar varenu jūsmināšanas spēku cildina uz tēvijas mīlestību, dziesma, kas varēs būt aizmirsta tikai tad, kad neatradīsies nevienas latviski jūtošas sirds”.
Muzikologs, mākslas zinātņu Dr. Arnolds Klotiņš vēsta: “Tolaik jauna un patriotiski saviļņojoša bija paša vārda “Latvija” minēšana virsrakstā un apspēlēšana tik svinīgā, cildenā kontekstā – laikā, kad Latvija kā ģeogrāfisks jēdziens vēl nebija iegājies, bija cara varas iestādēm nevēlams.”
Maza bērna izteiktais “es” ir pagrieziena punkts viņa pašapziņā. Viņš nav kāds neapzinīgs bioobjekts. Līdzīgi tam mēs ar savas patstāvības apzināšanu, pieteikšanu savas valsts himnā vēstām, ka neesam etnisks, demogrāfisks materiāls citu tautu vai valstu ambīcijām. Mēs nedziedam “Боже, Царя храни!”, slavinot varmācīgo patvaldnieku Nikolaju, bet gan “Dievs, svētī Latviju!”.
Ar to mēs norādām uz daudz augstāku atskaites punktu kā paši vien vai uz kādu laicīgu varu. Mēs izlūdzamies savai tautai Radītāja svētību un apņēmību pastāvēt, attīstīties un, ja nepieciešams, arī spēku aizstāvēties.
Himnā ir minēti tautu dēli un tautu meitas, ne svešas varas. Toreiz tas bija brīvības pieteikums. Šodien tas norāda ne tikai uz latviešu nācijas apņēmību kaut kā izķepuroties globālajā purvājā, bet arī prast attīstīties un uzplaukt līdz sevis svinēšanas apziņai.
Lai to varētu darīt, ir nepieciešami daži vienkārši priekšnoteikumi:
1) pati latviešu tauta – dzīva un vitāla,
2) tās zeme – reāla, fiziska, ne tikai virtuālā vai informatīvā telpa,
3) tās pilna brīvība un pašnoteikšanās šajā zemē un minētajās telpās,
4) latviešu pašcieņa, vēl vairāk – cīņas gars, iestājoties par savām vērtībām,
5) gudrība – neļaujoties sevi apkrāpt un apmuļķot šodienas informatīvajā karā.
Mūsu tautas dramatiskā vēstures pieredze rāda, ka šī iznīdēšana ir iespējama, ja attiecīgajā teritorijā vairs nav tautas, kas to aizsargātu. Teritoriju nevar okupēt, kamēr ir tauta, kas to aizstāv, kurai šī zeme ir svēts mantojums. Tautu var iznīcināt trīs veidos:
1) to fiziski izpostot (nogalinot vai radot apstākļus, kad tauta kā nācija vairs neatjaunojas) – genocīds,
2) izdzenot no tās zemes (deportējot vai radot apstākļus, kas izraisa ekonomisko trimdu),
3) iznīcinot tautas nacionālo identitāti – deformējot, pārveidojot, atšķaidot tās patības, savdabības nesējus laikā un telpā:
a) laikā – piemēram, mērķtiecīgi diskreditējot to, kas nes atmiņas par neatkarīgās Latvijas laiku, tās sasniegumiem, izcilajiem valstsvīriem, vai arī zākājot leģionāru piemiņu;
b) telpā – nīcinot nacionālo identitāti nesošās vērtības, piem., Latvijas karoga krāsas mērķtiecīgi un strauji izspiežot no galvaspilsētas vides, aizstājot ar citām; mūsu nacionālajos svētkos mūsu dziesmas aizstājot ar svešām, citā valodā.
Liela daļa šeit palikušo un kaimiņvalsts mērķtiecīgi musināto civilokupantu un daudzi viņu pēcteči nemaz nevēlas te integrēties, bet gan deformēt un iznīcināt mūsu identitāti, lai padarītu mūsu zemi par izsūcamu un ekspluatējamu resursu. Sašķeltā sabiedrība un divkopienu valsts lielā mērā ir viņu “panākums”.
Ik pa laikam dzirdam arī pat izteikumus, ka esošo himnu vajadzētu mainīt uz citu, jo tajā, lūk, nedrīkst būt atsauces uz reliģiskiem simboliem, ka tā ir novecojusi, ka tā kādus diskriminējot.
Šāds domāšanas veids uzrāda vismaz neizpratni par to, ka himna ir kas vairāk nekā dziesma vien. Vārds «himna” cēlies no sengrieķu “humnos”, latīņu “hymnus” un nozīmē “dziesma kā slavinājums vai pateicība Dievam”. Tieši tāpēc, neka himna ir nacionāls simbols, to vajag saistīt ar kādu augstāku realitāti kā tikai mūsu zemišķā un mietpilsoniskā īstenība vien.
Atcerēsimies arī to, ka klasiskās vērtības nenoveco. Tāpēc jau tās ir klasiskas, ka izturējušas pārbaudi ar laiku. Pretējā gadījumā būtu jāuzskata, ka novecojušas ir arī tautasdziesmas. Viduslaiku katedrāles būtu jānojauc, lai tās kādam neatgādinātu par reliģiskajām vērtībām, citu izcilu pieminekļu arhitektūra un interjers būtu steidzami jāmodernizē, piemēram, Rundāles pils esošie logi jāmaina pret plastmasas, bet griesti – pret iekaramajiem. Šāda domāšana nozīmē, ka netiek izprasta atšķirība starp īslaicīgām, ilglaicīgām un mūžīgām vērtībām.
Viens no simbola uzdevumiem ir norādīt uz identitāti un to uzturēt, tātad novilkt robežas, lai norādītu, kur kaut kas sākas un beidzas. Ja tas kādu “diskriminē”, varbūt vaina nav robežā, bet tajā, ka viņš ir nepareizajā robežas pusē?
Dziesmu svētki ir mūsu identitātes svinēšana. Tas nozīmē, ka zinām, ko un kāpēc svinam. Lai to varētu darīt, svētku starplaikā ir jāveic ne tikai muzikālas dabas “mājas darbs” vien. Mums ik dienas ir jāpilda savas patības, tautiskās pašcieņas uzturēšanas, aizsargāšanas un attīstīšanas darbs. Mums jābūt konsekventiem vērtību, nevis ērtību patriotiem. Lai tad kopā pamatoti varētu svinīgi dziedāt Dziesmu svētku galveno dziesmu: “Dievs, svētī Latviju!”.
