– Ja, piemēram, tiktu saņemta ziņa, ka Ludzā atgriezušies trīs cilvēki no tā sauktās Jaunkrievijas un ar viņiem kopā mežos ir vēl 30 cilvēki, kas gatavi “atbrīvot Latviju”, kas notiktu tālāk? Kuram tādā gadījumā būtu jārīkojas? Kura specializētā rota turp lidos? Ja zemessardzei tur teikšana, tad vismaz tā gādātu, lai tie no meža neiet uz Rīgas pusi un nesavāc vēl kādus klāt. 63
– Ja zemessardze veidota pēc teritoriālā principa, tad teorētiski gadījums ir vienkāršs: vietējās zemessardzes vienības aplenc attiecīgo apgabalu, izliek kontrolposteņus uz ceļiem un neļauj pārvietoties tālāk, līdz ierodas vienība, kas izķemmē mežus un spēj ar tiem tikt galā.
Atcerēsimies Šveici, kas, būdama mazāka par Latviju, joprojām savu neitralitāti sargā ar efektīviem bruņotajiem spēkiem. Katrs fiziski vesels vīrietis ir vienlaikus savas zemes karavīrs, kam mājās ir ierocis. Tas nozīmē – tauta pati ir spēcīga, grib un var sevi aizsargāt. Profesionālie NBS nozīmē, ka ir neliels, augsti profesionāls bruņots spēks, par kura gatavību, ekipējumu mēs kā valsts u. tml. rūpējamies. Tikai ir jautājums, vai šis viens spēks, respektīvi, 5000 cilvēku, spēs atrisināt militāros uzdevumus, kas varētu rasties valsts okupācijas gadījumā? Oficiālais uzstādījums ir aizsargāt teritoriju tik ilgi, līdz ieradīsies sabiedroto papildspēki. Šādā uzstādījumā zemessardzes loma ir īpaši nozīmīga.
Nākot uz redakciju, Rīgas ielās diemžēl neredzēju nevienu plakātu, kas aicinātu latviešus stāties zemessardzē. Kādreiz jūsu pieminētajā aizsargu organizācijā bija 68 000. Atcerēsimies Somijas pieredzi – tā sauktajās lotās, paramilitārajā organizācijā, līdz 1944. gadam bija apvienoti 242 000 somu sieviešu. Tajā laikā tā bija pasaulē lielākā militārā palīgorganizācija. Un gods kam gods, kopā ar varonīgo Somijas armiju tā spēja nosargāt savas valsts un nācijas godu. Bet vienmēr jāatceras, ka par to ir jāspēj maksāt un pirmām kārtām tas ir jādara valdībai, kas reāli pārstāv savu tautu un reprezentē savas tautas vērtības.
– Aizsardzības ministrs saka – nevaram organizēt labu zemessardzi, ja to neapmāca. Kas traucē, vaicāju. Uzņēmēji arī pretojoties, nelaižot uz mācībām. Valstij ir visas iespējas noteikt, ka reizi gadā atlaižami uz mācībām! Bet izskatās, ka tā nav politikas sastāvdaļa.
– Zemessardzē ir 8000 cilvēku, bet cik no viņiem ir valstī, cik apmeklē mācības un cik reāli ir kaujasspējīgi? Šajā ziņā zemessardzei kā brīvprātīgai organizācijai ir līdzība ar draudzi. Zinu, cik man ir draudzes locekļu uz papīra un cik svētdienās dievkalpojumos ir aktīvu kristiešu, un šie cipari diezgan būtiski atšķiras.
– Vairs nerunā par to, kāpēc mums vispār ir radušās problēmas. Tāpēc, ka Latvija bija okupēta un okupācijas laikā Latvijā tika iepludināti daudzi cilvēki no citurienes. Bet vara par to vairs nevēlas dzirdēt.
– Ir notikusi diskursa nomaiņa – no deokupācijas un okupācijas seku pārvarēšanas uz integrāciju. Bet integrācija ir izgāzusies. Acīmredzot Latvijas valsts šķelšana un faktiski divkopienu valsts savstarpējā rīdīšana ir tā sauktās piektās kolonnas darbs, kas tiek vadīts no Krievijas. Lūk, ko lasām A. Gapoņenko vadībā izdotās grāmatas “Etniskie konflikti Baltijas valstīs: pēcpadomju periods”: “Sākumā pēc PSRS sabrukuma Krievija praktiski neizrādīja atbalstu ārpus tās dzīvojošiem tautiešiem, jo bija aizņemta ar savu iekšējo problēmu noregulēšanu. Ar 2000. gada sākumu tā sāka izrādīt aktīvu politiku krievu valodas saglabāšanas, izglītības un kultūras, aiz robežām dzīvojošo tautiešu etnisko tiesību saglabāšanas jomās. Tika izveidoti atbalsta finanšu fondi, pie Krievijas vēstniecībām izveidotas tautiešu koordinācijas padomes. Krievijas ĀM darba kārtībā ienāca jautājumi par cīņu ar tautiešu masveida bezpilsonību un diskrimināciju Baltijas valstīs.” Ja neliekamies zinis par to, tad dzīvojam savā ilūziju pasaulītē. Lūk, ko krievu ģeopolitiķa S. Karaganova doktrīna vēl 1992. gadā vēstīja: “Krievvalodīgie iedzīvotāji ir .. varens Krievijas aktīvs. .. jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos iedzīvotājus tajos reģionos, kur tie pašreiz atrodas. .. mums jāatstāj ietekmes sviras ar tālāku perspektīvu. .. tas jādara zem vispārējā cilvēktiesību un nacionālo minoritāšu aizstāvības lozunga.” Ja nespējam tikt galā ar piekto kolonnu, tad secinājumi par savu valsts drošību ir jāizdara pašiem.
