– Tādā gadījumā būtu loģiski, ja neviens nepārmestu jauniešiem, kuri ar karogiem iet kopā ar leģionāriem, arī tad, ja viņi turpinātu iet nākotnē, pēc pēdējiem leģionāriem. Ir dažas amatpersonas, kuras uzskata, ka tāda rīcība būtu, mazākais, kļūda, misēšanās, no kādas jāatrunā. 63
– Ja tiek apelēts pie tautas patriotisma, tas ir jādara pareizi, konsekventi un godīgi. Šobrīd, no vienas puses, 11. un 18. novembrī vara vēršas pie tautas patriotisma, aicina kopā svinēt svētkus, atcerēties savus cīnītājus u. tml. Bet, kad par šīm pašām vērtībām tauta vēlas iet 16. martā, piepeši tas nav ieteicami un nav politkorekti. Valsts nav morāli tiesīga pārmest jauniešiem, kuri 16. martā iet apliecināt savu piederību tiem pašiem ideāliem, par kuriem viņi tiek uzslavēti 11. un 18. novembrī. Nevienam taču nav noslēpums, ka 16. marta jautājuma rakstura patiesais iemesls ir meklējams aktuālajā politiskajā kontekstā. Mums neviens nepārmet cīņas pret krievu karavīriem bermontiādes laikā, jo Bermonts–Avalovs ir jau sen kā ārpus politiskā diskursa, bet ar leģionāriem ir citādi – ienaidnieki, pret kuriem tie karoja, piektās kolonnas veidā joprojām atrodas mūsu zemē un valsts, pret kuru viņi cīnījās, joprojām aktīvi mums (un ne tikai mums) uzbrūk – ekonomiskajā, politiskajā, kultūras un informācijas telpā. Bieži vien šādiem pārmetumiem ir arī iracionāls raksturs, jo to pamatā ir bailes no godīguma, ka cilvēki kaut ko var darīt tikai savas sirdsapziņas un patiesības dēļ.
Profesors Inesis Feldmanis sacīja, ka Otrajā pasaules karā pat lielvalstis nevarēja izveidot alianses, sekojot saviem morālajiem principiem, bet tikai īslaicīgām politiskām un militārām interesēm. Izveidojās tā sauktā dīvainā savienība starp Angliju, ASV un Padomju Savienību, kas, iesākoties aukstajam karam, protams, sabruka. Tad kāpēc kaut kas tiek pārmests mums, kas nesākām šo karu, negribējām to un no tā tikai guvām milzu ciešanas? Lietas jātver lielajos kontekstos. Leģionāri nav pārejošs lielums. Jā, mirst cīnītājs, patiesības vai idejas nesējs, bet nemirst patiesība, vērtība un ideja pati par sevi. Ir ļoti svarīgi, lai šo stafeti kāds pārtver. 16. marts parāda, ka tautā ir izdzīvojis un pastāv spontāns patriotisms – varas neleģitimizēts, par ko varas elite un amatpersonas jūtas neērti. To, kas šodien ir palicis pāri no patriotisma, varētu saukt par bezsasniegumu jeb tikai piederības patriotismu. Agrāk pamatoti varējām lepoties ar valsts mēroga panākumiem, bet tagad to vairs nav. Lai vara nemāna ar veiksmes stāstiem, cilvēki diemžēl joprojām brauc prom. Tāpēc patriotisms ir atdūries pret pamatu, no kura tālāk vairs nav kur atkāpties. Kad nav vairs ar ko lepoties, jo ekonomiskajā, politiskajā jomā un informatīvajā karā esam ļoti izpostīti, paliek tikai mana piederības sajūta zemei, tautai, valstij. Tas ir tas, ko nevar atņemt un ko nedrīkst atļaut sev izvilt, izmuļķot. Ja esam Latvijas valstij piederīgi, tad mums ir jāprot par to pastāvēt un jāgrib to darīt. Tāpēc mēs nedrīkstam atteikties no cīnītājiem, kas par to ir lējuši savas asinis. Ja mēs to izdarīsim, tā būs nodevība pret viņiem un nākamreiz mums spiedīs atteikties vēl no kaut kā.
Tāpēc 16. marts ir un katru gadu būs karstais jautājums. Pret to vajadzētu izveidot konsekventi godīgu attieksmi. Mēs kā nākamajā gadā ES prezidējošā valsts nedrīkstētu laist garām unikālu iespēju Eiropai izstāstīt patieso leģiona un latviešu tautas traģikas vēsturi Otrajā pasaules karā. Tā būtu arī iespēja NATO ģenerālsekretāram svinēt savu dzimšanas dienu starp sirmajiem karavīriem. Tāpēc cerēsim, ka piepeši nenotiks remontdarbi Doma baznīcā vai netiks pārrakta Kaļķu iela, vai ap Brīvības pieminekli netiks uzslieta sēta. Ja tā tomēr notiks, atcerēsimies, ka esam to jau piedzīvojuši – ar riteņbraucēju sacensībām 1987. gadā un žogu 2006. gadā. Tam nevajadzētu mūs nobiedēt.
Tādēļ valstij vajadzētu atcerēties, ko pati ir oficiāli paudusi 1998. gada Deklarācijā par latviešu leģionāriem Otrā pasaules kara laikā: “rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskaršanas novēršanu Latvijā un ārzemēs”. Tas būtu tikai godīgi un krietni – pret šiem cilvēkiem izturēties ar to cieņu, kādu viņi ir pelnījuši un kādu valsts minētājā deklarācijā viņiem ir solījusi. Ja valsts vara ir piemirsusi pašas solīto, ir labi, ja tauta, un īpaši jaunieši, to atgādina.
