Prāta neprāts 52
Pirmā pasaules kara laikā kurzemnieki masveidīgi bēga no vāciešiem uz Vidzemi un Krieviju. Bet Otrajā pasaules karā vidzemnieki no krieviem sabēga Kurzemē. Kad 1945.gadā kapitulēja Vācija, šie zemnieku vezumi visu vasaru un vēl rudeni ar atlikušajām gotiņām vilkās cauri Vidzemei uz savām pamestajām mājām. Pēc gadiem daļu no viņiem izsūtīja uz Sibīriju, bet ne visus. Tie, kurus neizsūtīja uz Sibīriju, dibināja kolhozus un vēlākos gados no savām viensētu mājām tika virzīti uz kolhozu ciematiem.
Bet mums no Dzelzavas pagasta Ķonānu mājām 1944.gadā notika pavisam dīvaina, laimīga ačgārnība. Mēs bijām izbēguši ar visiem lopiem un ratiem no savām mājām, kādus 20 kilometrus pāri Tirzai līdz Druvienai uz Poruka mājām. Tur pulcējās un tika uzņemti neskaitāms daudzums bēgļu.
Tad kaut kādā veidā tika sarunāts, laikam ar kādu vācu štābu vai leģionāru vadību, ka mēs, divu saimniecību, cilvēki varam doties uz savām mājām, lai novāktu ražu (1944.gadā bija ļoti silts un auglīgs rudens).
Šim braucienam mums tika uzrakstīts kāds īpašs dokuments – atļauja, un kā pavadonis tika dots līdzi apbruņots kareivis, laikam jau latviešu leģionārs. Ar četriem vezumiem, ar govīm, aitām un kazu gājām dienas laikā, cauri klusējoši tukšai Vidzemei devāmies austrumu virzienā. Uz Tirzas tilta stāvēja žandarmi ar saviem lielajiem dzelžu žetoniem kaklā. Viņi mums neteica neviena vārda, un mēs it kā būtu neredzami svētie gari, pārbraucām Tirzas tiltu. Pēc kāda gabala atpūtāmies, izslaucām govis. Pienu dzērām paši, bet lielāko daļu iedevām izdzert izslāpušajām gotiņām. Kad iebraucām savos Ķonānos, visapkārt valdīja spokains klusums. Nākošajā dienā bez kādām kaujām ienāca sarkanā armija. Mums laimējies: 1949.gadā netikām izsūtīti uz Sibīriju.
Es domāju, ka laimīgi ir tie latvieši, kas cauri visām ciešanām spēja palikt Latvijā. Viņi savā slepenībā, pieskardamies Latvijas zemei, saturēja un pieturēja Latviju un Latvijas garu, līdzīgi kā kristieši katakombu pazemē saturēja kristīgo ticību. Es nenosodu un ne mazākā mērā nepārmetu tiem latviešiem, kas glābdami savu dzīvību un veselību, aizbēga uz rietumiem un tur aktīvi darbojas Latvijas labā.
Un tomēr ir jāsaprot: ja it visi latvieši būtu tajā grūtajā laikā aizbēguši no Latvijas, tad šodien Latvijas nebūtu.
Kad zemgaļi 13.gadsimtā simtu gadu cīnījās par savu neatkarību pret vācu krustnešiem un beigās vairs nespēja, viņi aizbēga no savas zemes Lietuvā. Bet vai visi? Tad taču zemgaļu nebūtu.
Vitautam Ļūdēnam vēl padomju laikos ir filozofiski jauks dzejolis par tiem zemgaļiem, kas neaiziet, bet paliek – “No viņiem dzims nākamie vīri un karavīri”.
Padomāsim, kas būtu, ja Imanta Ziedoņa vecāki būtu kā bēgļi aizbēguši uz ārzemēm. Ja būtu jau savlaikus aizbēguši Gunārs Astra, Lidija Doroņina-Lasmane, Jānis Vēvers, Jānis Rožkalns, Māras Zālītes vecāki un daudzi citi. Viņi cieta kā mocekļi, bet palika Latvijā, un savu likteni nenožēlo, jo bez viņiem diez vai būtu atjaunota tā Latvija.
