“Es ar savu valsti lepojos. Ja kāds tā nedara, lai vainu pameklē sevī.” Saruna ar Gunti Ulmani 12
“Kur jūs šito liksiet? Kaut kur avīzes “pagraba” laukumiņā ar virsrakstu “Guntim Ulmanim tikai 80″?” pēc notikušās stundu garās sarunas vēl neatdzisušais eksprezidents turpināja ar mani dzīt jokus. Bet tiešām: pirmajam Latvijas prezidentam pēc neatkarības atjaunošanas Guntim Ulmanim piektdien apritēs apaļi astoņdesmit gadi.
Kas tas ir par jaunības eliksīru, ko dzerat? Nemaz neizskatāties pēc pensionēta prezidenta.
G. Ulmanis: Tas ir labi. Visu dzīvi bijis jāmaskējas. Droši vien Dievs to pašu dara ar manu vecumu. Bet veselība ir veselība. Arī man ir problēmas, ar kurām tieku un reizēm netieku galā. Viss ļoti cilvēciski.
Ja skatāmies uz mūslaiku valsts galvām, Egils Levits ir tik sagatavots, kā būtu gājis prezidentu skolā, Vējonim bija gandrīz 20 gadu ilga politiskā prakse, Bērziņam liela pieredzes bagāža, bet jums 1993. gadā, uzņemoties prezidenta amata pienākumus, tas taču bija kā lēciens uz galvas ledusaukstā ūdenī!
Jā, jā. Tā ir tā… eņģeļu iedarbība. Kā viens labs draugs teica – visiem cilvēkiem eņģelis sēž uz pleca, bet tev uz visām vietām.
Kārļa Ulmaņa vārds arī noderēja.
Arī, jā. Daudzi teic – nebūtu uzvārds, nebūtu ievēlēts par prezidentu. Tas atbilst patiesībai, lielā mērā mani ievēlēja tāpēc, ka esmu Kārlim Ulmanim tuvs cilvēks. Bet tur bija savi nopelni arī “Lauku Avīzei”, kura vienlīdz enerģiski ņēmās mani popularizēt gan pozitīvā, gan citreiz negatīvā skatījumā.
Bieži atceros gadus, kad ar “Lauku Avīzes” redaktoru Krustiņa kungu rīkojām pasākumus ar virsrakstu “Pieminam Kārli Ulmani”. Varbūt tādi vīri kā Voldemārs Krustiņš un Alberts Kauls stimulēja arī manu veidošanos. Tas tā – ja skaram manus politiskos “ciltsrakstus”.
Ko atzīstat par prezidenta Gunta Ulmaņa lielāko devumu Latvijas valstij?
Droši vien to, ka izdevās uzreiz aptvert to lielumu, ko veido Valsts prezidents. Uzskatu, man paveicās izveidot prezidenta institūciju bez jebkādām priekšzināšanām. Tālāk es mēģināju formulēt prezidenta ieņemamo politisko lauciņu, kas varbūt ne tik labi izdevās. Pirmajos gados man bezgala daudzas reizes jautāja, kāpēc prezidentam tik liela amatalga, pensija?
Šai amatā nevar atteikties no atbildes uz šādiem jautājumiem, jo pamatlieta valstī arvien ir sociālais jautājums. Kā dzīvojat jūs, kā dzīvo citi cilvēki, kā dzīvo sētnieks un kā – baņķieris.
Domāju, man daudzreiz izdevās parādīt valdības vīriem šī jautājuma nozīmi. Vienmēr atgādināju – nav svarīgi, kā jūs rīkojaties ar finansēm un nodokļu paketēm. Svarīgi, lai ar katru brīdi cilvēks šai valstī jūtas drošāks, pārliecinātāks par nākotni un bagātāks.
Ja runājam par notikumiem, karaspēka izvešana, okupācijas durvju aizvēršana mums visiem bija panākums numur 1. Nesen bija kārtējā atceres sanāksme Kara muzejā. Visi klātesošie domājām – cik grūti klājas Ukrainā, Gruzijā, Moldovā, bet mēs bijām izredzētā vieta.
Ko varbūt līdz galam neizdarīju – nepacīnījos par saskaņu sabiedrības vidū, un, ko neizdarīja atbildīgie politiķi ar prezidentu, parlamentu, valdību priekšgalā, to paveica neliela politiskā grupa, kura galīgi ačgārni izveidoja saskaņu.
Ne tā, kā mēs to gribējām un kā būtu varējuši izdarīt, ja būtu nopietnāk strādājuši. Interesanti, ka pirmās prezidentūras laikā saņēmu zelta mandātu no tautas – reitingu, kādam vēlāk nav tuvojies neviens no politiķiem.
Dāvātā uzticība man ļāva pievērsties valodai, pilsonībai, armijas izvešanai, robežu jautājumiem un tika izdarīts gana daudz, pēc tam maksājot ar reitinga kritumu.
Bet Igaunijā 25 gadus kopš Krievijas armijas aiziešanas augusta beigās atzīmēja plašāk – ar līderu uzrunām, ar uguņošanu, kamēr Latvijā no vadošām amatpersonām ārlietu ministrs aprobežojies ar tviterierakstu, ka tāds fakts noticis.
Kur Latvijā parasti tiek akcentēts “pieminēt”, “atcerēties”, it kā vēsākie ziemeļnieki igauņi tā vietā svin. Te ir tas gadījums, kad mēs ar itin sērīgām runām pieminam karaspēka izvešanu, igauņi svin augstā līmenī.
Vai negribam vai neprotam, vai nav latvieša gēnos skaļi un izteiksmīgi svinēt ar ārišķībām, bet tas arī aplam, ja sanāksmē, kas veltīta okupācijas armijas izvešanas 25. gadskārtai, piedalās Ulmanis un vēl pāris pensionāru. (Runa ir par Latvijas Okupācijas izpētes biedrības rīkoto atceres pasākumu Kara muzejā 30. augustā. – Red.)
Tāds tas pārstāvības līmenis. Atskaitot prezidenta kancelejas vadītāju Andri Teikmani, citu oficiālu pārstāvju nebija. Mani apbēdina nabadzības apliecība no amatpersonu līdzdalības viedokļa.
Ko nožēlojat savās politiķa gaitās?
Vārds “nožēlot” man ne visai tīk, bet, atbildot pēc būtības, slikti, ka nepārvaldu svešvalodas. To nezināšana bija acīmredzams mans trūkums. Varbūt daļēji glāba tas, ka tolaik liela daļa Eiropas līderu, piemēram, Kols, Havels, arī nepārvaldīja svešvalodas.
Taču tagad uzskatu, ka cilvēks, kurš neprot svešvalodu, nevar ieņemt atbildīgu posteni. Visi apgalvojumi, ka var saprasties ar tulka palīdzību, ir blefs. Jo – ja cilvēki apkārt runā vienā valodā un tu mēģini kaut ko caur tulkiem sagrabināt vai saprasties ar acu skatieniem, tas nav tas!
Nacionāli noskaņoti cilvēki jums pārmet ciešu sastrādāšanos pēc prezidentūras ar čekistu Juri Savicki. Tas nerotājot eksprezidentu.
Ar Savicka kungu es sastrādājos, bet ar čekistu man nav ne mazākā sakara. Negribu izvērst aizstāvības runu, bet cilvēks dzīvo valstī un ļoti daudz strādā, lai no sevis kaut ko dotu valstij un cilvēkiem, ar kuriem darbojas kopā. Otra daļa ir smags jautājums.
Trīsdesmit atjaunotā valstiskuma gados daudz spriests, kā bijis vairāk – sasniegumu vai neveiksmju. Kad liekas, ka lietas iet uz augšu, augšupeju tūlīt apēno politiski skandāli, korupcija, izmeklēšana, piemēram, vai būvnieki, iesaistoties amatpersonām, tiešām veidojuši karteli. Kā jums liekas – vai sasniegts daudz?
Nenoliedzami, esam virzījušies uz priekšu, attīstījušies diezgan strauji. Daudzas sfēras apliecina izaugsmi. Paskatieties, kāds autoparks pieder pilsoņiem. Bieži sūdzamies par sliktā stāvoklī esošiem ceļiem.
Paskatīsimies no otras puses, cik daudzi autoceļi ir eleganti sataisīti! Jā, nepietiekami, vēl daudz labojamu ceļu, bet negribam atcerēties, pa kādām šosejām braucām pirms 20–30 gadiem. Procesi, kas notiek, kopumā devuši atzīstamus rezultātus. Es ar savu valsti lepojos. Ja kāds nelepojas ar savu valsti, lai vainu vispirms pameklē sevī.
Bet prezidents Levits savā pirmajā runā teica, ka vajagot sākt ar 30 gadus krāto mēslu mēšanu. Lai bankās nebūtu netīrās naudas, lai celtnieki neapvienotos karteļos, lai politiķi neņemtu kukuļus, un te vēl jājautā, kāpēc neviens savtīgs varas izmantotājs nav notiesāts.
Es teiktu mazliet citādi. Neteiktu, ka jāizmēž, bet ka lietas enerģiskāk jāsakārto. To esam darījuši vienmēr. Acīmredzams trūkums ir tiesisko institūciju nespēja vai nevēlēšanās daļai lietu pielikt punktu, kas apliecinātu valsts taisnīgumu attiecībā pret notiekošo.
Viens no apliecinājumiem varētu būt bargi sodi, pāraudzinoši sodi, bet sodīšanai jābūt. Pats par sevi zināms gadījums ar Ventspils politiķiem, biznesmeņiem vai tirgotājiem, kas nu katrreiz viņi skaitās. Tas ir kā karogs, aiz kura sekojušas tiesiskās institūcijas savā neefektivitātē un nespējā.
Kā vērtējat pašreizējo valdību, kura grūti tapa, bet darbojas itin apmierinoši?
Valdība, manuprāt, tieši cenšas pildīt pašreizējā prezidenta vēlējumus. Cita lieta, kā tas izdodas. Ja viņi mazāk nodarbotos ar savstarpējo attiecību kārtošanu, mazāk grūstītos elkoņiem, kurš ieņems labāku vietu pie galda, cilvēki būtu apmierinātāki.
Šķiet, valdība sevi vēl nav apliecinājusi praktiskā darbībā. Ir definētas, nosauktas lietas, bet uz priekšu nav virzītas. Kaut vai augstskolu jautājums.
Tāda unikāla pieeja no ministres puses, kā bērniem spēlējoties, kuri saka – zinu, bet neteikšu. Līdz šai dienai nezinu, kādēļ Latvijas Universitātes rektors nav apstiprināts amatā. Varbūt koalīcijā partijas tā arī domā, ka tautai viss nav jāzina? Reizēm tāds iespaids ir.
Premjeram Kariņam ir ļoti spēcīga īpašība, kāda nepiemita nevienam valdības vadītājam pēc valstiskuma atgūšanas – valodas zināšanas un politiskās retorikas prasme. Tā ir labā līmenī, taču no distances vēroju – nez vai Kariņš vada ministrus viņu darba lauciņos.
Var teikt, valdībai ir liels sākums, raudzīsim, kas notiks tālāk. Nedomāju, ka Latvijas valdība kritīs nepieņemta budžeta dēļ. Budžetu sastādīs, jo gandrīz vai visi iesācēji politikā sapratuši – tā nav slikta vieta priekš viņiem! Jācer, ka no šīs pārliecības pāries uz pārliecību – ko es esmu izdarījis valsts labā. Laiks pierādīt sevi praktiskā darbā.
Valdības pamatu kustinātāji skaitās Jaunā konservatīvā partija, kuri panākuši universitātes rektora neapstiprināšanu, vēlas dabūt nost no amatiem ģenerālprokuroru un Augstākās tiesas priekšsēdētāju. Jums tāpat kā partneriem šķiet, ka dzelzs tiek kalta par karstu?
Pazīstot Jāni Bordānu, domāju, viņi mēģina realizēt principu, ka pirms vēlēšanām solītais daudzmaz jāpilda. Visu solīto nekad neizpildīt, bet pozitīvi, ka to mēģina darīt.
Pārējās partijas nejūt stingri iestājamies par savu pozīciju aizstāvību un realizēšanu. Zinām, ka liela daļa veco partiju, ja ne visas, Latvijā nāk un iet. Man ir sajūta, ka Bordāna kungs mēģina saskatīt savai partijai perspektīvu no fundamentālā viedokļa.
Viena partija pastāv 102. gadu – Latvijas Zemnieku savienība. Ko teiksiet par savu bijušo politisko spēku? Tā sapratu, ka valdības krišanu neparedzat, ZZS turpinās “vārgt” opozīcijā…
No jūsu jautājuma izsvītroju vārdu “bijušo”. Man joprojām ir pēcatmodas LZS biedra karte nr. 1. Bija iemesli, kādēļ aizgāju, kaut tas, ka prezidentam jāaptur dalība jebkādā partijā, bet sirdī un pārliecībā lielā mērā esmu daudzos jautājumos Zemnieku savienības biedrs. Bijušas pārrunas par manu atgriešanos un aktivitātēm LZS rindās, bet mani gadi, notikumu gūzma, kāda bijusi, saka priekšā, ka tas diez vai būtu lietderīgi un vajadzīgi.
Kad vienīgo reizi atgriezāties politikā, tas notika “Par labu Latviju” vadībā. Tā bija kļūda?
Paraugāmies kompleksi. Esot prezidentam, cilvēkam veidojas raksturs. Viņš ir vienpatis. Viņam iepaticies un viņš pieņem to, ka prezidentā ieklausās. Ka viņam jautā un ka viņš allaž ir notikumu un uzmanības centrā. Ka viņš lielā mērā augstajā vietā var realizēt principus un pārliecību.
Un, kad jums piedāvāja 1. numuru “Par labu Latviju” listē, likās – nevar atteikt?
Es domāju, ka septiņi gudrie izdarīs vairāk nekā kopā sanācis ļaužu pulciņš bez vienotiem principiem un idejām. Nācās vilties, jo tā demokrātija nestrādā. Visi tie, kuri ienāca “PLL” ar saviem principiem, vai nu iekrita uz egoistisko principu realizēšanu, vai netika saprasti.
Bet joprojām uzskatu Andri Šķēli, ar kuru kopā veidojām šo organizāciju, par vienu no talantīgākajiem un gudrākajiem politiķiem, kāds Latvijā bijis.
Ja runājam par kļūdām, kļūda bija mana atkārtota ieiešana parlamentā. Man nav pieņemami, ka, esot parlamentā, tevī neklausās. Viens no simta uzkāpis tribīnē, tikām pārējie domā savas domas. Pēc prezidenta amata vairs nederu, lai pakļautos kolektīva gribai.
Tā, kā dara frakcijās, kad nolemts tā, un cilvēkam ar pretējiem uzskatiem jāpaklausa vairākumam. Tā ir diezgan grūta pozīcija, jo es nereti, skatoties uz Saeimu, redzu, cik tur daudz gudru, pozitīvi vērtējamu deputātu. Kad sāk darboties, viņi it kā pazūd, un vēlētāji šausminās – ārprāts, kas, kāpēc notiek!
Jā, un kāpēc tā notiek? Vilku barā nonākušam, jākauc vilkiem līdzi?
Mums nekad nav bijušas politiskās skolas. Man par prezidentu nācās mācīties naktīs un dienā izmantot zināšanas, bet tā nav pareizā taktika. Pareizais ceļš ir sagatavoties amatam – kā Levita kungs.
Viņa kļūšanā par prezidentu palīdzēja instrumenti – labas zināšanas, liela politiska pieredze, es pat neredzu viņā ļoti vājas vietas. Tālāk strādājot, šis tas var parādīties, kas ne vienmēr izdodas, un nākotnē Levitam var nākties runāt par lietām, uz kurām var paslīdēt.
Atgriežoties pie “dzimtās” partijas, tātad domājat, ka ZZS vēl nav zemē aprokama?
Nē. Karstumā bijuši arī mani izteikumi, neesmu sevišķi glaimojis ZZS, bet jāskatās no manas sasniegtās 80 gadu robežas. Tad viss sliktais jānoliek maliņā, un man ZZS nav melnais caurums.
Kā skatāties uz jauno paaudzi? Vai jaunos maz interesē kas svarīgs?
Viņus daudz kas interesē, ne vienmēr tas, ko gribam mēs. Astoņdesmit mūža gados – no kā jāuzmanās? No uzskata, ka nevienam nav taisnība un ka viss ir slikts. Citādi, jo vecāks būsi, jo sliktā masa gulsies virsū arvien nospiedošāka un smagāka. Tāpēc, sasniedzot cienījamu vecumu, jāprot pateikt stop.
Pat ja tev ir kritiska attieksme pret kādu lietu, labāk iekod mēlē. Kļūdīties un kļūt vecišķam attieksmē pret šo lietu man ir lielāka iespēja nekā tam, kurš izteicis šo jauno patiesību. Profesors Ērglis man vienmēr ieteicis – nekad neapstājies! Ne domās, ne darbos, ne dzīvē.
Galvenais ir nekļūt garlaicīgam, apnicīgam, nosodošam, tāpēc vienīgā atbilde uz jūsu jautāto ir – man jaunatne ļoti patīk. Vispār uzskatu – mīlestība pret bērniem ir uz pasaules vienīgā, kurā nekad neviļamies un kura nekad nepazūd.
Mums ir latviešu valsts. Tēvutēvu izcīnīta, kuru atguvām 1990. gadā. Vai jums nav sajūtas, ka tāda ilgi te nepastāvēs, ja jaunatne kļūst kosmopolitiskāka, ja daudzi dodas prom no Latvijas, nezinot, vai atgriezīsies, ja latviešu ģimenēs maz dzird bērnu čalas?
Latviešu tauta un valsts pati par sevi ir fenomens. Pasaulē ir vairāki tūkstoši valodu un nacionālo grupu, bet tikai mazliet pāri 200 valstīm ar savu valodu, teritoriju un iedzīvotājiem. Ja ir kāda pārliecība, kurai vērts ticēt, tad viena no tām ir, ka latviešu valsts, tauta un valoda nekad nezudīs. Kā ir Dievs debesīs, tā pastāvēs latviešu tauta.
