– Starp citu, tā kā pieminējāt žūriju kamermūzikas programmas sakarā, varbūt vērts atgādināt, kas veido žūriju “Latvijas koncertu” rīkotajai Lielajai mūzikas balvai, šim vienam no skaistākajiem notikumiem mūzikas dzīvē? Dzirdēti iebildumi – paši rīko, paši izraugās žūriju… 3
– Nekā tamlīdzīga. “Latvijas koncerti” visām mūzikas institūcijām – Operai, Radio, Mūzikas akadēmijai, koncertzālēm, nevalstiskajām organizācijām – izsūta uzaicinājumu izvirzīt žūrijai savus kandidātus. Šo sarakstu apkopojam un nosūtām izlemšanai balvas iedibinātājai Kultūras ministrijai, kas tad arī paziņo mums balvas žūrijas sastāvu.
– Pirms diviem gadiem kļuvāt par Dzintaru koncertzāles direktoru. Šogad jūnijā tā svin nozīmīgu jubileju – aprit 80 gadi kopš Mazās zāles – pirmās slēgtās koncertzāles Latvijā – atklāšanas 1936. gadā. Kādi ir lielākie izaicinājumi?
– Kad mani uzaicināja vadīt Dzintaru koncertzāli, viens no maniem nosacījumiem bija brīvas rokas koncertu programmu veidošanā. Mans ieskats, ka jārespektē visas Latvijas sabiedrības intereses un būtiski, lai repertuārs ir plašs un daudzveidīgs. Kad pērn aizgāja festivāls “Jaunais vilnis” un trīs pārējie Krievijas producētie pasākumi, vienā brīdī to aizņemtās četras nedēļas palika tukšas. Vienā no tām izveidojām paši savu Jūrmalas festivālu, kurš šogad notiks otro reizi. Tagad strādājam pie tā, lai arī citi producenti šeit varētu veidot savas programmas. Ir panākts, ka pieprasījums pēc Dzintaru koncertzāles ir liels, pērn nebija nevienas brīvas dienas, un izskatās, ka tā būs arī šogad. Agrāk, pirms vēl nestrādāju šeit, par Dzintaru koncertzāli nebiju domājis starptautiskā kontekstā. Man bija liels pārsteigums, ka ne par Jūrmalu, ne par Dzintaru koncertzāli ne vien mūsu skandināvu kaimiņi, bet pat lietuvieši un igauņi neko daudz vis nezina, par Rietumeiropas valstīm nemaz nerunājot. Tāpēc ir izaicinājums pastāstīt par to visai pasaulei. Pasakot, ka te spēlē Zubins Meta ar “Izraēlas filharmoniķiem”, nevienam vairs nav vietas iespējamām bažām par “šādu vai tādu” akustiku. Tu vari aizgūtnēm stāstīt, cik pie tevis ir labi, taču bez šādiem dzīviem lieciniekiem teiktais diez vai sasniegs dzirdīgas ausis. Padarīt Dzintaru koncertzāli pazīstamu pasaulē ir izaicinājums, kura rezultātu ceru ieraudzīt pēc apmēram trim gadiem. Uzdevums ir arī līdzsvarot piedāvājumu tā, lai cilvēki ar jau iemītu taciņu uz Jūrmalu to nepazaudētu, bet tajā pašā laikā jālūkojas arī uz citiem tirgiem.
– Kādas ir “Latvijas koncertu” nākotnes vīzijas?
– Ir pagājuši septiņi gadi kopš budžeta “lielā grieziena”, un būtu laiks atgriezties pie daudzām lietām, ko īstenojām pirms tā. Vajag līdzekļus mūsdienu mūzikas atskaņojumiem, kas saistīti ar eksperimentālām autoru iecerēm, kur iesaistīti neordināri instrumenti, apskaņojumi, intriģējoši būtu jauni multimediāli projekti. Koncertdzīve Latvijā tomēr ir diezgan konservatīva un prasās pēc trakākām idejām. Plašāk būtu attīstāma arī sadarbība starp dažādu mākslas jomu pārstāvjiem, ko rudenī centīsimies īstenot Spīķeros kopā ar Kultūras akadēmiju.
