Guntars Ķirsis: Mēs nekaisām naudu izplatījumā 3
Līdz 18. jūnijam turpinās Rīgas festivāls, sestdien Dzintaru koncertzāle vērienīgi svin 80. gadu jubileju, un šajos pasākumos klātesošs ir “Latvijas koncertu” un Dzintaru koncertzāles direktors GUNTARS ĶIRSIS, sarunā ar kuru skārām gan festivāla norisi, gan arī citus kultūrpolitiskus aspektus mūzikas jomā Latvijā.
– Pēc kādiem principiem un kritērijiem ir veidota Rīgas festivāla programma?
G. Ķirsis: – Pirmkārt, festivāla galvenais uzdevums ir iepazīstināt cilvēkus ar labāko, ko varam piedāvāt. Tam jābūt pietiekami daudzveidīgam, ar jaunām idejām un arī pasaules vērtībām. Tādēļ festivāla programma ir balstīta uz trim lielajiem vaļiem – Londonas simfonisko orķestri, Budapeštas festivāla orķestri un Gustava Mālera 8. simfoniju solistu, trīs koru un LNSO sniegumā ar Olari Eltsu pie diriģenta pults Dzintaru koncertzālē. Tad nāk jaunrades projekti ar pilnīgi negaidītām lietām kā koncertizrāde “Novecento” pēc Aleksandro Bariko stāsta ar Vestardu Šimku pie klavierēm. Kā jaunu, eksperimentālu, Latvijā vēl nebijušu projektu pieminēšu arī Pāvela Karmanova oratoriju “5 eņģeļi” Latvijas Radio kora un orķestra “Sinfonietta Rīga” sniegumā, kas ir veltījums pēdējai Krievijas carienei Aleksandrai un viņas četrām meitām. Un trešā daļa ir starpžanriem piederīgi, varbūt vieglāk uztverami, taču ne mazāk augstvērtīgi koncerti kā populāras operu ārijas džeza aranžijās Raimonda Paula un Latvijas Radio bigbenda sniegumā un vēl daži.
– Formāli loģiski, ka Rīgas festivāla koncerti notiek Rīgā, bet, no otras puses, lielajiem pasaules orķestriem ir grūti fiziski izvietoties uz Nacionālās operas skatuves. Vai Rīgas festivālam notiktu kāda skāde, ja, piemēram, Londonas orķestri aizvestu arī uz kādu no reģionālajām akustiskajām koncertzālēm, kas tieši domātas lielo formu atskaņojumiem?
– Protams, tas būtu lieliski, ja šādi koncerti notiktu arī “Gorā” vai “Lielajā Dzintarā”, taču jāņem vērā finansiālais aspekts. Londonas simfoniskā orķestra koncerts nav simtprocentīgi finansēts, un mums nav tik daudz naudas, lai “piefinansētu” šāda koncerta rīkošanu citviet. Mums ir konkrēts ieņēmumu plāns, kuru vislabāk varam īstenot, koncertiem notiekot Rīgā.
– Gribat teikt, ka Londonas simfoniskā orķestra vai Budapeštas festivāla orķestra koncerti “Gorā” vai “Lielajā Dzintarā” sevi neatpelnītu?
– “Latvijas koncerti” ir valsts kapitālsabiedrība, kam valsts dotācija koncertu rīkošanai ir apmēram tikpat liela kā koncertzālei “Gors” un citām reģionālajām koncertzālēm. Mēs, protams, esam priecīgi sadarboties ar reģionālajām koncertzālēm, taču nav mūsu pamatuzdevums nodrošināt šo zāļu koncertprogrammu. Šim nolūkam akustiskajām koncertzālēm ir sava, īpaša valsts mērķdotācija.
– Tā, protams, nav jūsu atbildība, taču, no sabiedrības interešu viedokļa, ir skumji, ka uz Latviju atbrauc tāds orķestris kā Londonas simfoniskais, taču finansiāli birokrātisku iemeslu dēļ akustiskajās koncertzālēs reģionos tas nespēlēs. Vai, jūsuprāt, Londonas simfoniskā orķestra koncerts ir pieejams vidusslānim?
– Ņemot vērā valsts dotācijas apjomu “Latvijas koncertiem” un mūsu ieņēmumu plānu un to, ka dārgākā biļete uz šo koncertu ir divsimt eiro, bet cenas ziņā draudzīgākā – divdesmit, cilvēkiem ar plānāku maciņu acīmredzot jāpērk lētākās. Ja kaut mirkli iedomājamies, cik šāds koncerts izmaksā, top skaidrs, ka to kā pilnīgi sociālu akciju nevaram atļauties. Tādēļ biļešu cenu spektrs arī ir tik plašs.
– Par Rīgas festivāla popularitāti mūziķu vidū liecina vēlme tajā piedalīties. Festivāla dalībnieku vidū, kā redzams programmā, nav dāņu kvinteta “Carion” ar mūsu klarnetistu Egīlu Šēferu, kas publiski iebilda pret atteikumu ansambļa dalībai festivālā, kaut no “Latvijas koncertiem” jau bija saņemts apstiprinošs e-pasts. Kādus secinājumus esat izdarījis pēc šīm domstarpībām?
– Ne vien mūzikā, bet arī jebkurā citā jomā pat noslēgti līgumi, arī starptautiski, tiek mainīti, pārtraukti un pat lauzti. Viss atkarīgs, kā puses savā starpā sarunājas un spēj vienoties. Galvenais ir nezaudēt cilvēcisku attieksmi un koleģialitāti.
– Rīgas festivāls ir viens no sešiem, kurus rīko “Latvijas koncerti” un kurus būtībā var uzskatīt par jūsu vadītās koncertorganizācijas spilgtākajiem zīmoliem un atpazīstamības veidotājiem. Kāda ir sabiedrības interese, un vai neesat domājuši par vēl kādu jaunu festivālu?
– Vidējā apmeklētība mūsu rīkotajos koncertos ir apmēram 87 procenti. Tas ir gana labi. Līderis šajā ziņā ir “Senās mūzikas festivāls” ar noslēguma koncertu Rundālē. Pirms sešiem gadiem mums bija ļoti asas diskusijas par “Rudens kamermūzikas festivālu” – kā šo žanru, kurā uz vienu klausītāju vienā koncertā ir vislielākās izmaksas, tuvināt cilvēkiem. Pēdējos gados festivāls kļuvis gandrīz par kulta lietu un koncerti ir ļoti labi apmeklēti. Te milzīgs paldies jāteic festivāla patronam, pasaulē pazīstamajam latviešu komponistam Pēterim Vaskam, kurš ar savu vārdu un, piedāvājot arī mūziķus, ļoti lielā mērā palīdzējis. Lielākais, protams, ir Rīgas festivāls. Ja to salīdzinām ar citām Eiropas pilsētām, kur notiek līdzīgi festivāli, lai tas būtu “Prāgas pavasaris”, “Varšavas rudens”, Zalcburgas vai Helsinku festivāls, mums ir ļoti daudz ko darīt, kurp tiekties un augt. Budapeštas festivālam, piemēram, ir četru miljonu eiro budžets, Zalcburgai – 23 miljoni. Rīgas festivāla budžets ne tuvu nav tāds. Tiesa, manis minētie festivāli pastāv paši par sevi kā atsevišķas institūcijas, nevis kādas organizācijas darba sastāvdaļa kā Rīgas festivāls, kam varbūt nākotnē patstāvības attīstības scenārijs būtu labāks, taču tad viss ārkārtīgi rūpīgi jāpārdomā, jo patlaban “Latvijas koncerti” Rīgas festivālā investē līdzekļus, kurus iegūst sezonas laikā citos projektos. Par vēl kāda jauna festivāla izveidošanu neesam domājuši. Patlaban, manuprāt, ir sasniegta optimāla situācija, un vēl ir darāmais esošo festivālu – kā jau minēto, tā arī “Eiropas Ziemassvētku” un “Vīnes klasikas” un “Saksofonia” – pilnveidē. Turklāt ir lietas, kuras veiksmīgi īsteno citas organizācijas un kurās mums nevajadzētu jaukties. Esam izvirzījuši mērķi akcentēt varbūt grūtāk popularizējamos žanrus kā kamermūzika, senā mūzika. Mūsu darbības jomā ieskaitāma arī Latvijas iepazīstināšana ar ārvalstu māksliniekiem.
– Londonas simfonisko orķestri pirmoreiz Latvijā varēja dzirdēt 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Savukārt “Latvijas koncertiem” bijis tas gods Rīgā rīkot koncertus ar simfoniskajiem orķestriem “Berlīnes filharmoniķi”, Berlīnes Vācu orķestris, Ķelnes Radio orķestris, Birmingemas simfoniskais orķestris ar Andri Nelsonu pie pults… Ko nozīmē atvest uz Latviju tādas starptautiskas slavenības?
– Mūsdienu pasaulē piedāvājums mūzikas tirgū ir atvērts nepārtraukti. Atslēgas vārds ir cena, par kādu spējam vienoties. Pasaules orķestru “Top 10” ir tāds, kāds ir, un mūsu vēlme un ambīcijas labā nozīmē ir atvest to, kas pašiem liekas svarīgs. Un tāds nav tikai konkrēts orķestris, bet arī – kopā ar kādu diriģentu un solistiem tas muzicēs? Un, ja notikusi tāda zvaigžņu sakritība, ka mums pieejama tik spoža kombinācija kā Londonas simfoniskais orķestris ar seru Antonio Papano pie diriģenta pults un vijolnieku Nikolaju Znaideru, tad kā to gan drīkstētu laist garām? Kad septiņpadsmit valstu forumā Pekinā, no kura tikko atgriezos, parādīju Rīgas festivāla programmu, tur bija neslēptā izbrīnā – o, jā, bet… kas tā par valsti, kur tas viss notiek? Ar Rīgas festivālu vairāk saistās arī politisks darbs – savest kopā visdažādākās puses un Rīgai kā spēcīgākajam zīmolam valstī palīdzēt arī ārvalstu tūristu piesaitē.
