Gunta Līdaka: Būt vai nebūt stipriem medijiem Latvijā? 2
Gunta Līdaka, mediju eksperte, raidījuma “Pilna bilde” vadītāja
Aizejošais gads Latvijas mediju dzīvē bija viens no neordinārakajiem un izaicinājumiem bagātākajiem pēdejo 30 gadu laikā. Vēl tikai ar lielākiem izaicinājumiem un pārmaiņām Latvijas mediju vide saskarās pagāušā gadsimta 80.g beigās un 90.g.sākumā, kad Latvija ieguva savu neatkaribu, tad 2000. gadu sākumā, kad atvērtā digitalā tirgus rezultātā mainījas ekonomiskie modeļi un tagad, pandēmijas laikā, kad saskaramieies ar vietējo mediju pastāvēšanas un izdzīvošanas riskiem un mediju uzticamības un drošības izaicinājumiem.
Lielākoties mediju vides transformāciju ietekmē ārējie globālie faktori, bet arī no iekšējiem politiskajiem lēmumiem ir atkarīgs, cik stipru un neatkarigu mediju vidi spēsim izveidot. Veidojot raidījumu “Pilna bilde” un diskutējot ar mediju ekspertiem, mediju vadītājiem un politikas veidotājiem par Latvijas mediju vides izaicinājumiem, iezimējās vairāki būtiki aspekti, par kuriem nākotnē, veidojot Latvijas mediju vidi, svarīgi būtu atcerēties.
“Mediji noteikti pieder pie stratēģiskajām nozarēm. Tāpat kā policija, robežsargi, medicīnas sistēma”- tā intervijā TV3 sacīja valsts prezidents Egils Levits. Vai tas tā tiešām ir, es nebūtu tik pārliecināta, skatoties, kā Latvijas mediji izskatās, ja ne Eiropas, tad, vismaz, Baltijas valstu kontekstā.
Pandēmija būtiski mainīja mediju lietošanas paradumus – pieauga ziņu potālu un sociālo tīklu, TV un online video satura patēriņš, savukārt samazinājās radio un drukatās preses lietojums.
Vēl kāda būtiska izmaiņa, kas raksturoja Covid-19 laiku, bija reklāmas apjoma samazinājums, ne tikai medijos, kurus Covid laikā patērēja mazāk, bet arī tajos, kurus patērēja vairāk. Pēc Latvijas Reklāmas asociācijas datiem, salīdzinot 2019. gada pirmo pusgadu ar 2020. gada tādu pašu periodu, ieņēmui internetā sarukuši par 17,4% (1,605 miljoni eiro ), televīzijā par 23,0% (3,859 miljoni eiro), žurnāliem 28,2% (0,637 miljoni eiro) savukārt, drukātajā presē kritums ir 42,3% (0,646 miljoni eiro). Kopā mediju industrija 2020. gada pirmaja pusgadā, salīdzinot ar 2019. gada tādu pašu periodu, ir zaudējusi vairāk kā 10 miljonus eiro.
Arī Kantar apkopotie dati par reklāmas ieņēmumiem medijos Baltijas valstīs 2019. gadā liecina, ka Latvijas mediju industrija no relāmas ieņēmusi vismazāk 81,6 miljonus eiro, salidzinājumā ar Lietuvu, kura ieņēmusi 116.9 miljonus eiro. Savukārt Igaunija-97,7 miljonus eiro.*
Tas liek uzdot jautājumu par Latvijas mediju nozares tālako attīstības nākotni un konkurētspēju. Sliktākajā scenārijā, tas paredz atsevišķu mediju likvidāciju vai pāreju uz digitālajam platformām un satura daudzveidības samazināšanos, vai nopietnus valsts atbalsta mehānismus vietējo mediju darbibas tālākai nodrošināšanai, labāka scenārija gadījumā.
Covid laiks parādija arī, cik nopietni vai bezatbildīgi lēmumu pieņēmēji izturas pret mediju nozari un tās atbalsta mehānismiem – pandēmijas periodā, nebūtiski palielinot atbalstu mediju nozarei. Mediju fonda finansējumu 2021. gada plānots palielināt par 200 000 eiro, kas ir niecīgs, salīdzinājumā ar pandēmijas izraisītajiem zaudējumiem.
Ja skatāmies uz Sabiedrisko mediju finansējumu, situācija nav daudz iepriecinošāka. 2019. gadā Latvijas sabiedriskie mediji joprojām bija vissliktāk finansētie starp Baltijas valstīm. Pēc EBU datiem Igaunijā Sabiedrisko mediju darbībai tika atvēļēti 45, 38 miljoni eiro, Lietuvā 43,6 miljoni eiro, bet Latvijā tikai 29 miljoni eiro.
Nākamajā gadā Lietuvā tiks tērēti jau 53 miljoni eiro, Igaunijā ap 45 miljoniem eiro, bet Latvijā, pēc aptuvenām aplēsēm, 38 miljoni eiro.
Uzdodot jautājumu mediju lietotājiem, vai viņus uztrauc sabiedrisko mediju nākotne, 52,3% respondentu atbildēja ka tā viņus uztrauc, tāpēc ir svarīgi, cik atbildīgus lēmumus jaunajā gadā pieņems likumdevējs saistibā ar sabiedrsko mediju pārvaldību, kontekstā ar šogad pieņemto Sabiedrisko elekronisko plašsaziņas līdzekļu likumu, gan ievēlot jauno Sabiedrisko mediju padomi, gan izraugoties galveno redaktoru. No tā kāds būs kandidātu izvēles process, lielā mēra būs atkarīgs, vai sabiedrība uzticēsies Sabiedriskajiem medijiem un cik profesionāli un neatkarigi tie varēs strādat.
Uzticēšanās pašmāju medijiem ir svarīga arī valsts drošības kontekstā. Strauji pieaugot informacijas patēriņam sociālajos tiklos, pieaug riski saskarties ar dezinformāciju un manipulācijam. Ja vietējie mediji nav spējigi sniegt pietiekami daudzpusīgu un kvalitatīvu saturu, tas aizvien biežāk tiek meklēts citos mediju resursos internetā.
Kvalitatīva satura trūkums pašmāju medijos veicna arī ārvalstu mediju satura patēriņa palielināšanos. Baltijas mediju veselības 2020.gada pētījums rāda, ka Krievijas TV kanāli NTV Mir Baltic un RTR Planeta ir vieni no poulārakajiem Latvijā un Igaunijā.
Vēl kāds faktors, kas mudina auditorijas aiziet uz sociālajiem tīkliem – pašmāju mediju nespēja uzrunāt jauniesu auditoriju, kas, savukārt, veicinājis citas, būtiski atšķirīgas, izpratnes veidošanos par mediju vidi un darbības principiem jauniešu auditorijā. Tas veicinājis arī atšķiŗīgu izpratni par mediju ētikas jautājumiem un Sabiedrisko attiecību un žurnālistikas robežu izplūšanu.
Atbildot uz raidījuma Pilna bilde jautājumu, kas drošību valstī spēj nodrošināt vislabāk, 66,1% respondentu atbildēja, ka tā ir informācija. Tas liecina par to, ka informācijas daudzveidibai un žurnālistikas kvalitātei ir svarīga loma valsts drošības kontekstā un mediju lietotāji to apzinās.
Runājot par uzticēšanos pašmāju medijem būtisks ir jautājums arī par mediju īpašnieku caurskatāmibu un sabiedrības skaidribu par to, kam kurš medijs pieder. Latvijas mediju vidē pēdējos gados ir notikušas būtiskas izmaiņas, notiek mediju grupu saplūšana un transformācijas, un ne vienmēr mediju lietotājiem ir skaidrs priekšstats, kādu mediju viņš patērē un kādas ir mediju uzņēmuma biznesa intereses.
Aizvien vairāk pašmāju uzņēmumu nonāk ārvalstu akcionāru rokās. Būtiski savu ietekmi Latvijas mediju tirgū palielinajuši mūsu kaimiņi igauņi, kas ir īpašnieki lielākajiem Interneta ziņu portāliem Latvijā DELFI un TVnet, kā arī ziņu agentūrai LETA.
Palielinās globālo spēļētaju Facebook, Google, Yotoobe u.c. loma vietējā mediju tirgū, kas vēl vairāk vājina vietējo mediju telpu. Tajā pašā laikā jautājot mediju lietotājiem, vai viņi varētu iztikt bez vietējo mediju satura, pārliecinošais vairākums 74, 3% uzskata, ka nevarētu.
Kā nodrošināt kvalitatīvu vietējo saturu, tostarp arī žurnālistu izglītošanu un mediju pētnicibu, vāji finansētā medju vidē?
Kā pasargāt vietējo mediju vidi no ārvalstu globālo spēlētāju invāzijas Latvijas mediju tirgū?
Kā nostiprināt vājās Sabiedrisko mediju pozīcijas, lai sniegtu kvalitatīvus pakalpojumus visām sabiedrības grupām un kļūtu par uzticamu sabiedroto un drošības garantu globālā tīmekļa malduguņu vilinošajā gaismā?
Šie būs jautājumi, uz kuriem nākamaja gadā nāksies atbildēt mediju politikas veidotājiem un likumdevējam.
Ceru, ka E.Levita twitter kontā izteiktais aicinājums “Ir jāuzmostas no miega, jāsakārto mediju politika Latvijā, to saku un turpināšu teikt politiķiem – tas ir uzdevums, ko demokrātiskā valstī nevaram atstāt novārtā”, tiks sadzirdēts un mediju politkas jautājumu risinātāji no vārdiem nonāks pie darbiem. Jo runāts jau ir gana.
*-nav iekļauti dati par kino, vides reklāmu iekštelpās un iekšējo pastu.
Dati: Baltic Helth check 2020, Kantar, EBU, Latvijas Reklāmas asociācija,
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
