Vecāku uzdevums ir bērnu uzmanīt, pasargāt, nevis padarīt to nedrošu par savu varēšanu un spējām. Iedrošinājums, kas veicina cilvēkā pārliecības pieaugumu pašam par sevi un savu varēšanu, nepieciešams visos vecuma posmos. Iedrošinātam cilvēkam lietas izdodas izdarīt labāk. Un otrādi – ja cilvēks jūt, ka viņam sīkmanīgi skatās “uz pirkstiem”, maziski komentējot katru neveiksmi un neizdošanos, nedodot vietu, kur augt (t.i. darīt un mēģināt, sākumā dabiski piedzīvot neveiksmes, jo meistars no debesīm jau nekrīt), tad arī rezultāti ir sliktāki. 6
RSU profesors Deniss Hanovs savā grāmatā “Eiropas aristokrātijas kultūra 17.-19.gadsimtā” raksta par “nemitīgu sevis pilnveidi” kā vienu no aristokrātijas iezīmēm. Mums nav bijis aristokrātijas jeb titulētu ģimeņu, kuru izcilība sākas ar piedzimšanu ģimenē, kurai ir tituls un kura no paaudzes paaudzē nodod ar valdīšanu un līderismu saistītas gudrības, taču pārvaldīt savu valsti mums jāiemācās, jo, kā raksta pazīstamā filozofe Maija Kūle, “nācija, kurai ir sava valsts, parasti dzīvo brīvāk un labāk nekā tauta, kurai tās nav” (“Jābūtības vārdi. Etīdes par zināšanām un vērtībām mūsdienu Latvijā”, LU Filozofijas un socioloģijas institūts, izdevn. Zinātne, 2016).
Cilvēki, kuri izsmej izglītotus ļaudis vai zināšanas, kuras nesaprot, nodara ļaunumu visiem kopā un paši sev. Tie ir tie mūžīgie kritizētāji un sliktu vai pat katastrofālu scenāriju sludinātāji. Kā zināmie putni, viņi pasīvi sēž, neko nedarot, un gaida, ka tos, kuri dara, piemeklēs neveiksmes, lai tad aprobežotā paštaisnībā varētu teikt “nu, es taču jums teicu, ka tā būs.” Tāda attieksme mēdz būt vecāku puses, tāda mēdz būt arī no svešiem cilvēkiem. Ir zināms, ja apkārtējie cilvēki, sevišķi emocionāli nozīmīgi cilvēki prognozē neizdošanos, tā statistiski ticami biežāk arī notiek. Uz šo fenomenu balstās literatūras darbos aprakstītais “nolādēšanas” fenomens – izraisīt cilvēkā tik lielas bailes, ka to patoloģiskais apmērs fizioloģiski kavē veikt jebkuras darbības, ieskaitot domāšanu. Tas cilvēku tuvina neveiksmei.
Cilvēku, kurš ir emocionāli stiprs, “nolādēt” nevar. Tuvināt neveiksmei gan. Savukārt, emocionāls atbalsts uzmundrina, palīdz cilvēkam parādīt savas spējas. Jūtot emocionālu atbalstu un to, ka citi tev vēl labu, priecājas par taviem panākumiem, cilvēks intensīvāk tiecas tos arī sasniegt. Un otrādi – nelabvēlība graus arī vistalantīgāko un varošāko. Zaudētāji – visa sabiedrība kopumā.
Šobrīd publiskajā telpā ir daudz klajas nelabvēlības, neveiksmju, neizdošanās vēlējumu un prognožu. Mums jārēķinās, ka tādējādi visi kopā arī virzāmies pretī neveiksmēm, un ka daudzi neveiksmīgi cilvēki kopā veido neveiksmīgu sabiedrību. Vai mēs to gribam?
Domāju, ka mūsu kultūrā pietrūkst izstrādātas prasmes teikt labu. Zemapziņas līmenī cilvēki virzās uz neizdošanos. Piemēram, biežie virsraksti: “Pagaidām viss ir labi” vai “pagaidām neko sliktu nevar teikt”. Kāpēc pilnīgi nevietā tiek lietots vārds “pagaidām”? Viss taču ir labi. Viens no izskaidrojumiem – zemapziņā dziļi iegūlušas bērnības emocionālās traumas, kad vecāki iedrošināšanas vietā, aprāva bērna darbību ar bailes un trauksmi veicinošiem vārdiem par sagaidāmu neveiksmi (piemēram, nokritīsi, sasitīsies, u.tml.).
