Gunārs Priede: Slavēts. Aizliegts. (Ne)saklausīts? 1
Saruna ar kopoto rakstu “Gunāra Priedes dzīve un darbi” sastādītāju teātra zinātnieci Ievu Struku
… 1955. gada 4. februāra rītā pēc lugas “Jaunākā brāļa vasara” pirmizrādes Dailes teātrī tās autors Gunārs Priede pamodās slavens. Skatītāju mīlestību bija izpelnījušies vēl divi jauni mākslinieki – galvenās lomas atveidotājs Eduards Pāvuls un režisors Pēteris Pētersons. Šis notikums vainagoja pērn par godu G. Priedes 85. dzimšanas dienai klajā laisto kopoto rakstu pirmo sējumu, kas aptver laikposmu no G. Priedes dzimšanas 1928. gadā līdz 1958. gadam.
Jaunnedēļ Grāmatu svētkos Ķīpsalā kā viens no spilgtākajiem jaunumiem tiek gaidīts otrais no kopumā pieciem iecerētajiem sējumiem. Tas aptvers laikposmu līdz 1968. gadam.
“Četrdesmit lugas, Priedes raksti un raksti par viņu, vēstules un vēl 185 dienasgrāmatas, kuras neīsinātas vienas pašas aizņemtu piecus sējumus,” vērienīgā darba apjomu raksturo Ieva Struka, kuras mājās Priede patlaban esot visur – skapjos, plauktos, zem gultas, uz gultas… Daudz ko viņai atdevusi Priedes audžumeitas Līgas Zirnītes ģimene, kura ir autortiesību turētāja. Divus mēnešus kopoto rakstu sastādītāja dzīvojusi pie viņiem, šķirojot sējumiem būtisko un muzejam atdodamo. Uz autori interesējošiem jautājumiem atbildējusi gan Priedes dzīvesbiedre Dzidra Bļodone, gan brālis Pēteris Priede.
– Ieva, tā kā piederi tiem, kurus no Priedes šķir divas paaudzes, vai tev pašai ir tuvas viņa lugas?
– Jā, protams, lai gan nevaru pateikt, vai man tuvas ir tieši lugas vai tās tādas kļuvušas caur iestudējumiem. Visspilgtāk manā atmiņā palikuši divi Jaunatnes teātra Ā. Šapiro 1986. gadā iestudētie “Sniegotie kalni” un 1988. gadā Krodera iestudētās “Smaržo sēnes”, kas pirmoreiz ieraudzīja dienasgaismu 21 gadu pēc uzrakstīšanas. Abus iestudējumus vienoja absolūti fascinējošā aktrises Maijas Apines personība.
– Kas ir būtiskākais un paliekošākais, ko Priede atstājis latviešu dramaturģijas un latviešu teātra vēsturē?
– Kad, pateicoties režisora Pētera Pētersona iestudētajai “Jaunākā brāļa vasarai”, Priede ienāk latviešu teātrī, viņš ir pats, pats pirmais, kurš desmit gadus pēc kara sāk, atļaujas, uzdrīkstas un kuram ir talants runāt par dzīviem tā laika cilvēkiem. Viņa lugu varoņi nav tikai konkrētas ideoloģijas paudēji vai sociālisma cēlāji, bet viņiem bez ideoloģiskās tomēr ir arī pašiem sava, ļoti piesātināta, nebūt ne vienmēr laimīga privātā dzīve. Jo pirms tam valdīja ļoti pareiza shematiska dramaturģija. Otrā sējuma centrālais notikums ir tā perioda pēdējā luga, proti, “Smaržo sēnes”, kas kļūst par pirmo aizliegto latviešu padomju teātra vēsturē. Tā ir luga, kurā visprecīzāk tiek vērtēta toreizējā situācija un atklāti pateikts, ka padomju iekārtā cilvēki runā vienu, bet domā un dara ko citu. Un, jo augstāk kāds uzkāpis savā karjerā, jo spējīgāks uz lielākiem kompromisiem ar savu sirdsapziņu. Sirdsapziņas tēmai Gunārs Priede pieskāries jau divus gadus iepriekš lugā “Trīspadsmitā”, precīzāk, Māris Čaklais iestudējuma dziesmā uzraksta leģendāros vārdus, ka dziesma nav par krekliem, bet par sirdsapziņām. Ja iedomājamies padomju sistēmu kā tādu, kurā pēc Staļina nāves var visai tālu iet savā brīvdomībā, protams, rēķinoties ar dažādu pretreakciju, kas skāra gan Priedi, gan Ziedoni, gan Vizmu Belševicu, tad Priede ir tas, kurš dramaturģijā tik asi un tik precīzi dabū varas pretsitienu. Šo brīdinošo pātagu – tu esi sasniedzis robežu, aiz kuras tālāk nedrīkst iet, tu esi pārkāpis nerakstītos, taču visiem zināmos, visus padomju laikus pastāvošos noteikumus. Un par to pārkāpšanu Priede dabū pa kaklu. Četrus gadus viņu nekur nepublicē un neiestudē, viņš ir spiests aiziet no Kinematogrāfistu savienības valdes sekretāra posteņa. Būtībā kļūst pusaizliegts. Nedrīkst nepieminēt, ka šajā cīņā cieš vēl divi cilvēki. Tā ir Lūcija Ņefedova, kuru tajā pašā dienā atbrīvo no darba Konservatorijā, jo tik ideoloģiski nestabila persona nedrīkst strādāt ar jauniešiem. No darba Kultūras ministrijā atbrīvoja Inu Zaķi, kas pieļāvusi lugas izplatīšanu un nav laikus ziņojusi par šī padomju izpratnē kaitnieciskā darba parādīšanos. Tā Priede ir viens no nemaz tik daudzajiem, bet reāli cietušajiem literātiem padomju sistēmā. Un vēl būtiski pieminēt astoņdesmito gadu visdrūmāko stagnāciju, kuras laikā Priede ir starp pirmajiem, kuri nojauš gaisā brīvības pirmās pazīmes. Viņš ātrāk par citiem uzraksta tādas lugas kā “Centrifūga” (1984) un tos pašus “Sniegotos kalnus” (1985), ko neuzdrīkstas neviens cits. Savā laikā runājot ar Pēteri Pētersonu par viņa lugu “Tikai muzikants” (1986), režisors man atzinās – viņam bijis bail pateikt vairāk par Kurzemes katlu. Lai gan Priede jau bija pateicis, Pētersons tomēr nobijās tādā atklātības līmeņa pakāpē būt kaut otrais. Bet Priede nenobijās būt pirmais. Tie ir būtiskākie pagrieziena punkti. Bet otrais sējums beidzas ar notikumiem 1968. gadā, ar peripetijām, kas saistās ar lugu “Smaržo sēnes”, ar CK materiāliem, ar Rakstnieku savienības protokoliem, brīdī, kad Priedes darbam uz laiku tiek pielikts punkts.
– Cik pirmā sējuma beigās Priede pamostas slavens, tik otrā…
– … ar apziņu – nu re, tā jau domāju, ja uzrakstīšu to, tā viss arī beigsies. Bet sirds viņam sāp, ka ne visi, ko viņš uzskatīja ne par paziņām, bet, uzsveru, draugiem, tādi arī izrādījās. Un ne visi viņu aizstāvēja. To nedarīja arī cilvēki ar vārdu, kas būtu varējuši par Priedi iestāties. Konkrēti man patīkami apzināties, ka Pēteris Pētersons Priedi aizstāvēja, man patīk nevilties Imantā Ziedonī, jo arī viņš kolēģi aizstāvēja. Bet diemžēl bija cilvēki, kuri to nedarīja.
– Atklāj vārdus, grāmatā tāpat tie būs izlasāmi.
– Starp citu, nebūs vis, jo savā dienasgrāmatā un rakstos Gunārs Priede viņu vārdus nenosauc. Bet zināms, ka Lilija Dzene kopā ar Maiju Augstkalnu pirms sēdes beigām aizgāja uz kino, jo rādīja taču franču filmu. Vēlākos gados – to Lilija Dzene man teikusi personīgi pati – viņai visu mūžu sāpējusi sirds, ka tajā brīdī nobijusies un aktīvi neiestājusies par lugu “Smaržo sēnes”. Ja nebūtu bijis Pētersona, Ziedoņa un citu aizstāvības, luga tiktu atzīta nevis par “radošu neveiksmi”, kā tas formulēts, bet ideoloģiska rakstura kļūdu, un tad Priede būtu uz laiku ne vien aizliegts, bet viņu visticamāk būtu piemeklējis Knuta Skujenieka liktenis, viņu varēja izsūtīt. Redz, no svara tomēr izrādījās, lai cik bikla no šodienas viedokļa, taču tolaik drosmīgā daudzu kolēģu aizstāvība, kuri sacīja – nē, viņš noteikti tā–a nebija domājis, nē, luga nav pretpadomju darbs, tā ir vien radoša neveiksme. Šis formulējums Priedi glāba.
– Esat teikusi, ka “Smaržo sēnes” arī šodien skanētu ļoti aktuāli.
– Un viena iemesla dēļ. Savā labajā dzīvē un amatos aptukuši lugā ir vecākās paaudzes pārstāvji. Bet tajā ļoti spilgti ir pieci jauniešu tēli, no kuriem viens pāris – Rasma un Ervīns, tikko uzsākuši studijas augstskolā, jau skaidri zina, ka darīs jebko viena mērķa dēļ – sekmīgi kāpt pa karjeras kāpnēm. Viņi ir gatavi nodot, lai tikai nenokaitinātu savu vecāku paaudzi, kas paklausības gadījumā pavērs taciņu, nodrošinās, atbalstīs, virzīs karjerā, lai varētu dzīvot turīgi un ērti. Gatavība uz kompromisiem un konformismu patiešām nav zaudējusi aktivitāti.
– Vai kopoto rakstu otrais sējums ļauj ielūkoties arī Priedes privātajā dzīvē, piemēram, rakstnieces Regīnas Ezeras apslēptajā mīlestībā pret dramaturgu?
– Regīnas Ezeras mīlestība no Gunāra Priedes puses palika neatbildēta. Gunāra Priedes dienasgrāmatās par Regīnu Ezeru neparādās neviens personisks vārds, viņam viņa eksistē tikai kā rakstniece. Un tas arī saprotams, jo Regīna Ezera Priedem rakstītās vēstules viņam tā arī nekad nenosūtīja…
– Kas iecerēts noslēdzošajos sējumos?
– Trešajā atklāsies pavisam cits Priede, kurš meklē sev jaunu vietu pēc aizlieguma, kaut arī parādās nopietnas veselības problēmas, viņš atsāk publicēties un top daudz labu lugu, tādas kā joprojām dažādos teātros spēlētās “Zilā”, arī “Ugunskurs lejā pie stacijas”, “Aivaru gaidot”. Ceturtais sējums atklās otro radošo izrāvienu, kas beidzas ar “Sniegotajiem kalniem” un “Centrifūgu”, šiem ļoti spēcīgajiem darbiem. Bet piektajā sējumā būs atmodas laiks gan dienasgrāmatās, gan lugās. Ja atmodas laikā sarakstītās lugas varbūt nav pašas spožākās, tad dienasgrāmatās viņa vērojumi – kā noris iekārtu maiņa Latvijā, kas notiek ar cilvēkiem, kā vieni ir īsti jaunās valsts būvētāji, bet citi tik veikli apmetuši kažoku uz otru pusi – ir vienkārši satriecoši. Ļoti gribētos, lai dienasgrāmatas piedzīvo dienas gaismu, jo tajās ir daudz atbilžu uz jautājumiem, kāpēc mēs šobrīd dzīvojam tā, kā dzīvojam un kāpēc mums nemaz neiet tik labi. Visiem cilvēkiem, kuri bija pie varas saspringtajā un notikumiem piesātinātajā laikā, Gunāra Priedes dienasgrāmatā ir savs vārds un uzvārds. Tāpēc rakstīto ir ārkārtīgi interesanti lasīt. Būtiski, ka kopotie raksti ir ne tikai vienas izcilas personības radošās daiļrades apkopojums, bet arī sava laikmeta dienasgrāmata un sava laika hronika. Ne velti katrā sējumā ir visu nozīmīgāko vai interesantāko faktu hronika, kas atklāj padomju laiku un palīdz saprast katras konkrētās Priedes lugas kontekstu.
– Kā jau runājām, Priede dramaturģijā ienāca spoži, kļuva pieprasīts teātros, taču pēc valsts neatkarības atjaunošanas 90. gadu sākumā sarakstītās lugas vairs nekļuva par notikumiem. Autors netika līdzi laikam vai laiks nesaprata viņu?
– Tāda sajūta tik tiešām var rasties. Būtiskākais, ka Priede pazaudēja savu, Ādolfa Šapiro vadīto Jaunatnes teātri. Taču Dailē parādījās “Mēļš frotē dvielis”, Valmierā 1992. gadā Felikss Deičs režisēja “Jāņus slimnīcā”, Mihails Kublinskis Nacionālajā teātrī – “Zilo”, Mārtiņš Eihe Liepājas teātrī ir iestudējis pat trīs Priedes lugas. Starp citu, šopavasar Kultūras akadēmijas jauno aktieru diplomdarbs bija “Pārventas hetēra” Māras Ķimeles režijā. Tāpēc neteikšu, ka Priede nebūtu spēlēts, taču, jā, deviņdesmito gadu pirmā puse ir vētru un dziņu laikmets, revolūcijas laiks, kad top jauna valsts, bet Priede nekad nerunāja kliedzot. Viņa intonācija, dažreiz varbūt asāka, taču vienmēr bijusi liriska. Decibelu ziņā – pietiekami klusa. Un viņa balss, tā klusā intonācija deviņdesmito gadu sākumā palika nesadzirdēta. Diemžēl Priede nesagaidīja “Jaunākā brāļa vasaras” pirmizrādi Laura Gundara režijā, kura notika mēnesi pēc lugas autora nāves. Tas bija ekscentrisks un asi traktēts darbs, pēc Priedes brāļa Pētera domām, Gunārs par to nebūtu bijis sajūsmā, jo allaž strikti teicis – šis ir un šis nav mans. Lauris runāja citā intonācijā – skaļi, skaidri. Un tā noteikti nebija tā intonācija, kādu teātra sarunā par padomju laiku būtu gribējis Gunārs Priede.
– Ar kādu sajūtu dodies ikdienišķajās gaitās, kad iznāc no Priedes pasaules – jūties atvieglota, skumja, enerģētiski uzlādēta?
– Pieliekot punktu kārtējam sējumam, tā galvenā mana sajūta, ka Priedes jaunības un brieduma gados varai bija svarīgs par viņiem mākslā pateiktais. Glaimojoši teksti iepriecināja, skaudri un atklāti kaitināja. Bet tagad varai tas, ko cilvēki dara un saka kultūrā, ir dziļi vienalga. Nav tā, ka valstsvīri un amatpersonas nenāk uz teātri un nelasa grāmatas. Bet ko mākslā kāds pateiks par to, kas notiek politikā vai ar kādiem tikumiem un morāli dzīvo politiķi, tas viņiem ir dziļi vienalga un nekādi neietekmē viņu turpmāko darbu un rīcību. Lai cik spilgtas un asas žurkas Kornēlijas mēs Nacionālajā teātrī arī veidotu, tam nav nekādu seku. Nekas nemainās. Un es domāju – pie šīs iekārtas attieksme pret kultūrā pasacīto no varas puses arī nemainīsies. Diemžēl.
– Esot Nacionālā teātra literārās daļas vadītājai, tev sava teikšana droši vien arī par repertuāru. Jaunnedēļ pirmizrādi piedzīvos Džona Boitona Prīstlija “Laiks un Konveju ģimene” Edmunda Freiberga režijā. Kādu krāsu tā ievilks Nacionālā teātra šīs sezonas repertuārā?
– Lirisko. Starp citu, tā ļoti sasaucas ar Priedi. Mums šosezon ir bijusi komiskā, dramatiskā, franciskā šarma nokrāsa, un tagad kārta ļoti skaistai, izsmalcinātai, liriskai lugai. Tā nekliedz, bet sarunājas. Uz skatuves par sāpīgo, aktuālo sarunājas vistuvākie cilvēki. Brīžiem cits citu dzirdot, brīžiem nesadzirdot. Taču balsi nepaceļot.
