Gunārs Nāgels : Viltus juridiski pamatojumi 3
Esam atzīmējuši Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu – 14. jūniju. Un arī Latvijas Republikas okupācijas dienu – 17. jūniju. Divi datumi, kuri ierāmē Latvijas pirmo Padomju okupāciju 1940./41. gadā.
Šogad apritēja 75 gadi, kopš rūpīgi plānotā akcija pret latviešu tautu un Latvijas valsti tika īstenota. Izsūtāmo sarakstu sagatavošanai palīdzēja Žaņa Unāma 1939. gadā izdotā biogrāfiskā vārdnīca Es viņu pazīstu, kur sīki bija aprakstīti sabiedrībā svarīgie cilvēki. Ja šie cilvēki neatkarīgās Latvijas laikā tika uzskatīti par sabiedrības vadītājiem vai arī vienkārši sabiedrībai svarīgi, tad metodiska vēršanās pret viņiem norādu uz plānveidīgu Latvijas tautas iznīcināšanu, vai vismaz tās pataisīšanu par neko labāku kā vergu kārtu bez saviem vadoņiem vai intelektuālā potenciāla.
Tomēr ir patiešām īpatnēji, ka Krievija / Padomju Savienība vienmēr centusies savus noziegumus attaisnot ar viltus juridiskiem pamatojumiem. Vairums arestētos Latvijas pilsoņus apsūdzēja par darbību neatkarīgā Latvijā, kas būtu pretrunā ar kaimiņzemes, Krievijas PFSR (ne Padomju Savienības) kriminālkodeksa 58. pantu vai arī par darbību Krievijas pilsoņu kara laikā.
Atcerēsimies, ka pat pēc Padomju Krievijas izplatītās vēstures versijas Latvija NEKAD nav bijusi daļa no Krievijas PFSR. 1918. gada 22. decembrī Padomju Krievija atzina Pētera Stučkas 1918. gada 17. decembrī izsludinātās Latvijas Padomju republikas neatkarību. Noslēdzot brīvības cīņas, Latvijas – Krievijas 1920. gada 11. augusta Miera līguma 20. pants norādīja, ka „Pēc šī līguma ratifikācijas Krievijas valdība atsvabina Latvijas pilsoņus un Latvijas pilsonības optantus, bet Latvijas valdība – Krievijas pilsoņus un Krievijas optantus, kā militāras, tā civilas kārtas, no sodiem par visām politiskām un disciplinārām lietām.“
Tātad bija jārada šķietams juridisks pamats, bet šis pamats bija tikpat fiktīvs kā parasti bija pašas apsūdzības.
Apjukumā 1941. gada jūnijā beigās pēc Vācijas iebrukuma Latvijas teritorijā pat šīs fikcijas tika atmestas. Ne izmeklēšana, ne tiesa nebija vajadzīga. Pietika vien LPSR tautas komisāram Semjonam Šustinam upuru sarakstam ar roku uzrakstīt: „Sakarā ar sociālo bīstamību visus nošaut“, un visus arī nošāva.
Rīgas Centrālcietumā jūnija beigās nošāva 99 civiliedzīvotājus – latviešu, krievus, ebrejus, poļus un pat vienu norvēģi. Un tad paši šāvēji bēga uz Krieviju.
Okupanti vai atbrīvotāji? Vai patiešam var pat rasties šāds jautājums?
Gunārs Nāgels
Laikraksta „Latvietis“ redaktors
2016. g. 20. jūnijā
Latvijas Okupācijas muzejs 7. jūlijā plkst. 13.00 „Stūra mājā“ (Brīvības ielā 61, Rīgā) atklās izstādi veltītu 99 komunistiskā terora upuriem, kurus nošāva un apraka Rīgas Centrālcietumā 1941. gada jūnija beigās.
