Gunārs Nāgels: Patiesība, ziedi un okupācija 3
Otrais Pasaules karš „beidzās“ Eiropā pirms 75 gadiem – vismaz Rietumeiropā. Paredzētām lielām svinībām Maskavā traucēja pasaulē plosošā „dižsērga“.
Pašmāju svinētājiem tas arī mazliet traucēja, bet par spīti visiem aizliegumam, 9. maijā pie tā sauktā „Uzvaras pieminekļa“ Rīgā sanāca prāvs ziedu licēju skaits.
Valsts policija nākamajā dienā ziņoja: „Kopumā likumsargi fiksēja 44 pārkāpumus. Proti, 24 gadījumos fiksēta pulcēšanās un fiziskās distances neievērošana, sešos alkoholisko dzērienu vai citu apreibinošo vielu lietošana vai atrašanās alkoholisko dzērienu vai citu apreibinošo vielu ietekmē, divos sīkais huligānisms, vienā lidojumu drošības noteikumu pārkāpšana, trijos gadījumos Rīgas domes saistošo noteikumu pārkāpšana un astoņos gadījumos noformēts administratīvais protokols par ceļu satiksmes noteikumu neievērošanu.“
Pāris stundas vēlāk ministru prezidents Krišjānis Kariņš savā Twitter kontā rakstīja: „Esmu pieprasījis iekšlietu ministra @SandisGirgens skaidrojumu par vakar notikušo pulcēšanos pasākumā Pārdaugavā un @Valsts_policija veikto spēkā esošo #COVID19 izplatības ierobežojumu uzraudzību. Vīruss nav uzvarēts. Ierobežojumi pastāv, lai sargātu cilvēku veselību un dzīvības.“
Katrā ziņā, skaidrs ir viens – ziedu licēji sev svarīgu iemeslu dēļ nāca pie pieminekļa „Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem“.
Man ir prasīts, „kurā brīdi jūsu atbrīvotāji pārtapa par okupantiem?“, ar zemtekstu, ka tā jau nevarētu būt. Atbilde ir vienkārša – jau ar pirmo brīdi, kad šķērsoja Latvijas robežu. Tomēr šāda atbilde prasa pierādījumus. Ilgu laiku nav bijis viegli sagādāt visiem ticamus pierādījumus, jo vara piederēja okupantiem, un taču pats savus noziegumus nestāstīsi visiem.
Tagad Latvijas Tieslietu ministrija ir izdevusi vēsturnieka Jāņa Riekstiņa dokumentu apkopojumu „PSRS okupācijas armijas noziegumi Latvijā. 1940. – 1991.“ Tajā ir publicēti arhīvos atrastie slepenie ziņojumi no dažādām partijas, drošības iestāžu un citām oficiālām personām par konkrētiem noziegumiem, kurus veikuši „atbrīvotāji“, to starpā laupīšanas un slepkavības.
Ziedi ir nolikti par godu tam, ka „atbrīvoja“ nevis Latvijas tautu, bet gan Latvijas teritoriju, lai nebūtu šķēršļu iebraucēju simtiem tūkstošiem.
Lai Latvijas latviešu skaits pēckara okupācijas laikā paliktu samērā nemainīgs – starp 1,2 un 1,4 miljoniem, bet citas PSRS tautības Latvijā palielinātos no kādiem 0,2 līdz apmēram 1,1 miljoniem.
Par to gan ir vērts nolikt ziedus un neuztraukties par vīrusu!
