Gunārs Nāgels: Nedrīkst prasīt, lai ārsts pārvalda pacienta (krievu) valodu 40
Es esmu dzimis un uzaudzis Austrālijā. Mana dzimtā valoda ir latviešu valoda, bet man nekad nebūtu ienācis prātā ārsta vizītē Austrālijā pieprasīt, lai ārsts runātu manā dzimtā valodā. Bet Latvijā daži domā, ka ir normāli uzlikt par pienākumu Bērnu slimnīcas ārstam runāt ar pacientiem viņu dzimtajā valodā, arī ja tā nav valsts valoda. Protams, tikai, ja tā ir krievu valoda.
Šai lietai ir divi aspekti. Pirmais ir okupantu attieksme pret latviešu medicīnu. Neskaitīsim, cik ārstus skāra 1941. gada deportācijas, kuras pieminām šonedēļ. Bet atcerēsimies, ka pirms kara atbildība par veselības aprūpi bija Labklājības ministrijai. Pēdējais Labklājības ministrs pirms okupācijas bija Jānis Volonts (no 1938. g. 1. janv. līdz 1940. g. 20. jūnijam). Viņu apcietināja 1941. g. 14. jūnijā un nosūtīja no savas dzīves vietas Alberta ielā 12 uz Vjatlaga nāves nometni, kur viņu notiesāja par “piederību kontrrevolucionārai partijai” (t.i. Latgales Progresīvai zemnieku partijai) un piesprieda brīvības atņemšanu uz 10 gadiem. Pirmskara Latvijas pēdējais Labklājības ministrs mira Vjatlagā 1943. g. 16. martā.
Viņa priekštecim (1937. g. 27. jūn. līdz 1937. g. 13. dec.) Hermanim Apsītim neklājās nemaz labāk. Apsīti apcietināja jau 1940. gada 19. oktobrī un deportēja uz Astrahaņu, kur viņu notiesāja “par palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai un aktīvu cīņu pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību”. Nāvessodu nošaujot izpildīja 1942. gada 19. janvārī.
Apsīša nesekmīgās kasācijas sūdzībā teiktais ir plaši citēts: “Es nekad neatzinu un arī nevarēju sevi atzīt par vainīgu man pierakstītajos noziedzīgos nodarījumos, kā tas teikts apsūdzības rakstā. Manu darbību dažādos Latvijas Republikas amatos nevar kvalificēt kā noziedzīgu, jo es ieņēmu amatus neatkarīgā valstī, kuras suverenitāti atzina un ne reizi vien apstiprināja Padomju Savienība. Tautu pašnoteikšanās principu Padomju vara un komunistiskā partija deklarēja vēl pirms PSRS izveidošanās. Tātad ar 1918. gada 18. novembri Latvijai kā patstāvīgai valstij bija savi likumi, un nevienam šīs valsts darbiniekam nevarēja būt saistoši kādas svešas valsts, tajā skaitā KPFSR, likumi, un viņam tie nebija jāzina un pēc tiem jāvadās.”
Viela pārdomām, jo Latvijas pilsoņiem visbiežāk piemēroja Krievijas PFSR (pat ne Padomju Savienības) kriminālkodeksa 58. pantu.
Otrs aspekts ir jautājums, kā sniegt medicīnisko (un arī citu) palīdzību cilvēkiem, kuri nemāk valsts valodu. Tādi varētu būt gan iedzīvotāji, gan patvēruma meklētāji, gan viesi, kā, piemēram, tūristi. Nevar pieprasīt, ka katrs ārsts pārvalda citas valodas bez latviešu.
Austrālijā jau labu laiku valsts piedāvā tulku pakalpojums – dažos gadījumos bez maksas, citos par samaksu. Visbiežāk šie pakalpojumi tiek sniegti telefoniski. Patlaban tiek piedāvātas 149 valodas, to starpā igauņu, bet ne latviešu vai lietuviešu. (https://www.tisnational.gov.au)
Vajadzētu Latvijā nopietni padomāt par šo tik svarīgo jautājumu.
Gunārs Nāgels
Laikraksta “Latvietis” redaktors
2016. g. 13. jūnijā
