Gunārs Nāgels: Lēnām slīdam tumsonībā 4
Autors: Laikraksta „Latvietis“ galvenais redaktors Gunārs Nāgels
Apgaismības laikmets bija filozofiskās domas attīstības posms Eiropā, kas radās 18. gadsimtā un ievērojami ietekmēja tā laika izglītotās aprindas. Tās spilgtākā izpausme bija racionālisms, cilvēka prātu aicināja meklēt atbildi uz visiem sabiedrības un pasaules attīstības jautājumiem.
Šie Vikipēdijas ieraksti man nāca prātā, vērojot šodienas straujās tendences izvairīties no racionālas domāšanas, atvietojot to ar ierakšanās savās pozīcijās, un uzskatīt jebkādu citu domu par ienaidnieka uzbrukumu, kas ir jāatraida ar visiem iespējamiem līdzekļiem.
Mēs lēnām slīdam no 18. un 19. gadsimta apgaismības uz 21. gadsimta tumsonību.
Pilnīgais paradokss ir tas, ka šo lejupslīdi paātrina tieši tas līdzeklis, kuru ilgi uzskatīja par apgaismības nesēju. Es runāju par tehnoloģiskiem līdzekļiem informācijas izplatīšanai.
Cilvēks ir sabiedrisks radījums, un mūsu uzskatus stingri ietekmē mūsu līdzcilvēki. Pirms dažiem simts gadiem, tas tikai notika fiziski satiekot kādu. 15. gadsimtā Johans Gūtenbergs izgudroja grāmatas iespiešanas tehnoloģiju, un pēkšņi mēs varējam satikt lielāku un ģeogrāfiski izplatītāku ietekmētāju pūli.
20. gadsimtā radio, filma un televīzija bija liels solis uz pasaules sašaurināšanos.
Radās sajūta, ka varējām uzzināt gandrīz visu, kas vajadzīgs.
Bet mūsu domas un uzskatus vēl veidoja samērā šaurs cilvēku loks.
Grāmatu izplatītāji un audiovizuālo materiālu sagatavotāji bija tomēr skaitliski ļoti ierobežoti. Sabiedrības virzīšanai noteiktā virzienā bija vajadzīga fiziskā klātbūtne kombinācijā ar jauniem līdzekļiem. To lieliski veica hitleriskā Vācijā. Nepolitiskā laukā 20. gadsimtā izstrādāja labākās metodes ietekmēt cilvēkus – visas iespējas tika un arvien tiek izmantotas, lai sludinātu preces un pakalpojumus.
Visu šo laiku ietekmēšana pārsvarā vērsās tikai vienā virzienā. Ja „parasts cilvēks“ varēja ietekmēt tikai tos, kurus tas satiek personā, tad valstīm un izdevējiem bija iespēja ietekmēt pilnīgi visus.
Un tad parādījās internets un sociālie mediji. Visdemokrātiskākais līdzekli, kā visi var sazināties ar visiem. Katrs savs izdevējs, un reizē – katrs veido publiku. Dažs labs sociologs iedomājās, ka tagad veidosies sarunas līdzīgā garā kā Sokrata filozofiskie dialogi. Ja parādīsies jautājums, tad katram būs iespēja to loģiski apstrādāt no sava skata punkta un ar kopīgiem spēkiem nāktu pie kopsaucēja.
Diemžēl, šie sapņi piedzīvoja tādu pašu likteni kā pats Sokrāts. Atgādināšu, ka viņu notiesāja uz nāvi par jauniešu prātu samaitāšanu un bezdievību.
Tai vietā, lai sarunu dalībnieki virzītos racionālā veidā uz kopīgu atbildi, sociālie mediji, sevišķi Facebook un YouTube, veicina ierakšanās pozīcijās. Ja esi izteicies kādā jautājumā, vai pat tikai apskatījies citu ierakstus, tad šie sociālie mediji meklēs, atradīs un piespēlēs cilvēkam citus ierakstus, kuri tikai apstiprina viņa jau esošo uzskatu.
Ja agrāk cilvēku grupējumi radās, viens otru satiekot, tad tagad tie var veidoties pa visu pasauli. „Lielais sapludinātājs“ ir pārtapis par lielo sašķēlēju.
Trakākais nav tas, ka cilvēki ierokas savās pozīcijās, bet gan tas, ka bieži tiek pamesta racionālā domāšana, iecietība un godīgums. Kā argumenti atkal un atkal tiek izmantotas viltus ziņas un faktu sakropļojumi. Ja kāds atļaujas aizrādīt uz apgalvojuma objektīvu nepatiesību, tad var sagaidīt pretī rupjības.
Vai patiesības meklēšana vēl arvien ir vēlama nodarbība? Vai būtu pareizāk ieņemt savu pozīciju, vienalga, kāda tā būtu, atrast sabiedrotos, un tad bliezt citādi domājošiem ar visiem spēkiem? Un nedomāt par reālām sekām?
Diemžēl, dzīve nav tikai šāda spēle. Muļķībām var būt reāli dramatiski sliktas sekas.
