Gunārs Nāgels: Kontrolpunkti – tad un tagad! Kāpēc sanāk, ka brīvā kustība kļūst par draudu? 2
Gunārs Nāgels, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kas vēl atceras tā sauktos “Checkpoint Alpha”, “Checkpoint Bravo” un “Checkpoint Charlie” kontrolpunktus Vācijā? Tie bija kontrolpunkti Sabiedroto/Rietumvācijas pusē pārejai uz Austrumvāciju, vai “Checkpoint Charlie” gadījumā – uz Austrumberlīni. “Alfa” un “Bravo” atradās abos galos īsākam tranzītceļam – autobānim starp Rietumvāciju un Rietumberlīni.
Šogad 3. oktobrī pagāja apaļi 30 gadim, kopš abas Vācijas ir atkal apvienojušās un vairs nav vajadzības šādiem kontrolpunktiem. Ar Eiropas apvienošanos arī mazinājās vajadzība kontrolēt starptautiskos ceļotājus. Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā atvēra latviešiem daudzus vārtus. Vesela latviešu paaudze ir pieradusi pie kustības brīvības.
Uzaugot Austrālijā, uzskatīju kā pašsaprotamu to, ka viss kontinents ir principā brīvi pieejams bez pasēm un vīzām, tāpēc sākotnēji likās, ka Eiropa ar tās daudzajām mazām zemēm, daudzām valodām un daudzām robežām ir kaut kas savāds vai dīvains. (Atgādināšu, ka Austrālija ir apmēram tādā pašā lielumā kā visa Eiropa no Portugāles līdz Urāliem).
Bet tagad atgriežas ceļošanas ierobežojumi Covid-19 dēļ. Ne tikai starp valstīm, bet Austrālijā starp pavalstīm un Viktorijā pat starp galvaspilsētu Melburnu un reģionālo Viktoriju. Tas liek atcerēties, ka arī agrāk Austrālijā tomēr bija kontrolpunkti, bet ne politiskie. Bija tādi laiki, kad visas mašīnas apturēja uz Jaundienvidvelsas un Viktorijas robežas un pārmeklēja, pārbaudot, vai nav kādi svaigi augļi. Tos bija aizliegts vest pāri pavalsts robežām, lai sargātu no augļu mušām, kuras nestu lielu postu Viktorijas lauksaimniecībai.
Kāpēc sanāk, ka brīvā kustība kļūst par draudu? Agrāk ierobežojumi bija līdzeklis cīņā pret politiskiem, lauksaimnieciskiem vai veselības draudiem. Lai norobežotu “sliktos” no “labiem”, ar dažādiem kaitēkļiem apsēstos laukus no neapsēstiem, slimus cilvēkus no veseliem. “Karantīna” bija vienvirziena ierobežojums – zinājām, kurā pusē ir vēlamāk atrasties.
Bet tagad pati pārvietošanās ir tas ļaunums. Dažās valstīs ir stingrāki ierobežojumi un dažās maigāki, bet vēstījums ir tas pats – nepulcējieties, strādājiet attālināti, neceļojiet uz citām valstīm. Mums tagad katram ir savs “Checkpoint Charlie” – pie katras mājas, pie katra veikala, pie katras zāles un pie katras darba vietas. Un trakākais – mēs pie tā jau esam pieraduši.
