Gunārs Nāgels: Kas ir fašisms? 9
“Raksturīgākās fašisma iezīmes: … demokr. brīvību likvidēšana, … nacionāl. un sociāla demagoģija, … agresīvu karu izraisīšana.” (Latvijas Padomju enciklopēdija 3, 1983)
Šogad 16. marts ir bijis tāds dīvains. Latvijā kārtējā leģionāru piemiņas gājiena dalībniekus apsaukāja (vai pārsvarā krieviski?) kā fašisma atbalstītājus, kaut gan viss, ko no gājiena dalībnieku nestajiem plakātiem varēja saredzēt un salasīt bija tieši vērsts PRET nacismu, pret Hitleru, pret kāšu krustu. Varbūt tas, kas patiesībā saniknoja anti-demonstrantus bija fakts, ka šie paši plakāti bija arī vērsti pret Staļinu un pret sirpi un āmuru.
Tai pašā dienā mūsu lielais un spēcīgais kaimiņš rīkoja savā kaimiņvalstī referendumu, lai izspēlētu teātri, ka okupācija nav okupācija, ka līgumu laušana nav līgumu laušana, un ka fašisms nav fašisms. Ukrainas saņemtie solījumi par tās teritorijas integritāti, ko tā 1994. gadā saņēma no Krievijas, ASV un Apvienotās Karalistes, pretī nododot iznīcināšanai trešo lielāko kodolarsenālu pasaulē, izrādījās bezvērtīgi.
Jau 16. marta vakarā parādījās provizoriskie rezultāti, ka Krimas pievienošanu Krievijai atbalstījuši 95,5% balsotāju. Vēlētāju aktivitāte esot sasniegusi 82,7%. Latvijā jau labi zinām, ka mūsu kaimiņvalsts spēj nodrošināt sev vajadzīgos vēlēšanu rezultātus.
1917. gada 7. novembra Ļeņina parakstītais Padomju Krievijas Dekrēts par mieru apgalvoja, ka ja nav tā, ka “stiprākās nācijas karaspēks tiek pilnīgi izvests,” lai “bez mazākās piespiešanas izlemt jautājumu par šīs nācijas valstiskās pastāvēšanas formām, tad tās pievienošana ir aneksija, t.i., sagrābšana un varmācība.” Kā zināms, Krievijas armijas daļas nav okupējušas tikai Krimu, bet arī daļu Ukrainas teritoriju ārpus tās.
Krievija tagad atklāti sevi uzskata par valstsnāciju – par valsti, kas aizstāv tikai krievu tautas intereses. Krievijas Federācijā dzīvo ap 2 miljons ukraiņu, bet nav dzirdēts, ka Krievija sevišķi atbalstītu ukraiņu tautas intereses. Nacionālistiskā demagoģija par Ukrainu bija tikai saistīta ar krievu tautas interesēm. Kas notiktu, ja čečeni vai kāda no tālo austrumu tautām rīkotu Krimai līdzīgu referendumu par pievienošanos citai valstij?
Kā tad bija ar tām raksturīgākām pazīmēm?
Autors ir laikraksta “Latvietis” redaktors
