Gunārs Nāgels: Kamēr ASV smieklīgu iemeslu dēļ tos apgāna, mēs esam iemācījušies sadzīvot ar “ne-mūsu” pieminekļiem 39
Gunārs Nāgels, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pieminekļu kultūra ir pasaulē ļoti izplatīta. Austrālijā katrā pilsētiņā uzcēla pieminekli karā kritušajiem, un Latvijā katrai pilsētiņai bija savs Brīvības piemineklis. Daudzas okupācijas varas Latvijā ir nākušas un aizgājušas ar saviem pieminekļiem, bet vēl arvien ir palikuši tādi, kurus daudzi no mums labāk negribētu redzēt mūsu zemē.
Starp pazudušajiem pieminekļiem, protams, ir visi ļeņinekļi, no kuriem daudzi ir aizgājuši nezināmus ceļus. Kas vēl atceras daudzo komunāru bistes, kuras greznoja Komunāru laukumu – tagad Esplanādi? Ir arī tādi savdabīgi gadījumi, kad piemineklis tiek “pārdefinēts”. Piemineklis Latviešu sarkanajiem strēlniekiem Latviešu sarkano strēlnieku laukumā pārtapis par pieminekli “Latviešu strēlniekiem 1915–1920”, un laukuma nosaukums zaudējis vārdu “sarkano”.
Vēl ir vērts minēt Pēteri Stučku, kurš stāvēja Rīgas pils priekšā, un Uzvaras kolonnu, kura stāvēja turpat no 1817. līdz 1915. gadam, kā arī Pirmā pasaules kara laikā vācu okupācijas spēku uzstādīto “Koka Frici” Baumaņa skvērā pie tagadējās Rīgas apgabaltiesas vai Kārļa Marksa bisti, kura īsu laiku atvietoja “Koka Frici”.
Pieminekļu būtība ir kādu vai kaut ko pieminēt. Latvijā okupācijas varas nāk un iet, un tas mūs mazliet ir pieradinājis pie pieminekļu maiņas. Ja mums ir lielā mērā skaidrs, kuri pieminekļi ir “mūsu” un kuri nav, tad arī esam iemācījušies sadzīvot ar “ne-mūsu” pieminekļiem. Toties Anglijā un ASV ir valdījusi lielāka stabilitāte, un šodienas “dzēšanas kultūra” sakarā ar pieminekļiem ir samērā jauna. Tāpēc iemesli, kāpēc tur apgāna pieminekļus, bieži liekas smieklīgi vai pat bērnišķīgi.
Mūsu pieminekļu bagātība ir izaicinājums tos izmantot izglītībai un diplomātijai. Ja būtu jānosauc trīs svarīgākie pieminekļi Rīgā, tad tie būtu Brīvības piemineklis, Brāļu kapi un “uzvaras” piemineklis Pārdaugavā (jeb “Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”).
Ar pirmajiem diviem zinām, ko darīt – pulcējamies, bieži kopā ar ārzemju diplomātiem. Tikai ar trešo ir problēmas. To nenovāca 1991. gadā, un pašdarbniekiem nesekmējās to uzspridzināt 1997. gadā, diviem spridzinātājiem pat ejot bojā. (Nav tik viegli, kā februārī notika ar padomju pieminekli Krustpilī – to naktī vienkārši aizvāca).
Jāvienojas, ko darīt ar “uzvaras” pieminekli. Mēs taču varam būt radoši un gudrā veidā pārvarēt tā smago ideoloģisko nastu.
