Gunārs Nāgels: Daudzas nesaprotamu lietu – dažu dienu mājsēde, ministri lemj par zeķbiksēm, bet policija neļauj ar kolēģi braukt uz darbu 13
Gunārs Nāgels, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nesen izlasīju kādu zinātniskās fantastikas romānu, rakstītu 1980. gadā, kurā darbība notiek 2009. gadā. Viena tēma bija vīruss, kas sāka izplatīties Amerikā un jau bija nemanāmi inficējis simtiem tūkstošu cilvēku, kuriem draudēja samērā droša nāve. Atrisinājums bija sūtīt ziņu pirms sešiem mēnešiem ar informāciju par vīrusu un vakcīnu, lai to varētu izgatavot, testēt un izplatīt.
Šajā stāstā interesanti ir tās lielās šausmas, kas tika izteiktas par to, ka ar jauno vīrusu varētu nomirt simtiem tūkstošu cilvēku, un būtu jāievieš karantīna ASV rietumu daļā. Tas tika uzskatīts kā gandrīz pasaules gals.
Kā ir šodien? Covid-19 turpina plosīties pasaulē. ASV jau miruši pāri par 405 000 cilvēku un turpina mirt tūkstošiem katru dienu. Bez mirušajiem statistikā reti min tos, kuri ir smagi izcietuši šo slimību un, iespējams, palikuši ar vēl nezināmām ilgtermiņa sekām. Austrālijā, sevišķi Viktorijas štatā, ļoti sekmīgi apkaroja otro vilni un tagad tikpat kā nav jaunu inficēšanās gadījumu. Šad un tad pēkšņi uzliesmo, bet tad ar nopietniem līdzekļiem to noslāpē.
Latvija diemžēl nav izrādījusies gatava spert līdzīgus soļus kā Viktorijā, kaut arī inficēto un mirušo skaits proporcionāli uz iedzīvotāju skaitu ir vismaz četras reizes lielāks nekā Viktorijas otrā viļņa augstumos.
Mums ir daudzas nesaprotamas lietas. Mājsēde, bet ne katru dienu. Ministru kabinets spriež, ļaut pārdot zeķbikses vai neļaut. Lielveikalā kurpju šņores ir plauktā, bet tās nedrīkst pirkt – labāk, lai ar nešņorētām kurpēm paklūp un sasitas apsnigušā pilsētā.
Valsts policijas priekšnieks filozofē, ka divu cilvēku atrašanās vienā automašīnā ir pulcēšanās, tāpēc, ja tie nav no vienas mājsaimniecības vai nedodas uz darbu, tad katram jāmaksā 2000 eiro sods. Bijušais Ārstu biedrības priekšnieks iesaka katram izvēlēties sev piemērotāko Covid-19 vakcīnu, bet Veselības ministrija deklarē, ka nebūs nekādas izvēles, ne par nekādu naudu – jāņem tas, ko dod, vai jāpaliek bešā.
Kā visvairāk trūkst, tā ir komunikācija un seku izvērtēšana. Viktorijas premjers katru dienu, arī nedēļas nogalēs, uzrunāja tautu – ziņoja statistiku, skaidroja ierobežojumus, izklāstīja nākotnes plānus. Kāpēc policijas priekšniekam jāfilozofē, vai sēdēšana automašīnā ir sapulce (un kā tas attiecas uz sabiedrisko transportu)? Kāpēc nav rīkojumā skaidri pateikts? Neskaidrība ir liels smagums – to var un vajag izkliedēt.
