Gunārs Nāgels: Cita realitāte pēc Minskas sarunām? 0
Kāda ir mūsu realitāte – kā to var aprakstīt? Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs trešdien, 11. februārī vieslekcijā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē uzskaitīja četrus iespējamus scenārijus, kas izrietētu no Vācijas, Francijas, Ukrainas un Krievijas sarunām Minskā, piebilzdams, ka mēs varētu jau nākamajā dienā pamosties citā realitātē.
Mūsu realitāte – miers, bet skatāmies ar nelielām bažām uz karadarbību Ukrainā. Kijeva ir pāri par 800 km attālumā, un karš notiek vēl tālāk. Liekas, ka tas ne sevišķi attiecas uz mums.
Bet pirms 75 gadiem Parīze bija (un vēl šodien ir) vairāk nekā divreiz tik tālu, un zīmīgā kara aktivitāte notika tieši Parīzes tuvumā. Mūsu kaimiņš nebija tajā konfliktā iesaistīts, izņemot ar savu neuzbrukšanas līgumu, kas deva Nacionālsociālistiskai Vācijai brīvu roku darboties rietumu virzienā. Mums pat bija iepriekšējā gadā parakstītais Savstarpējās palīdzība pakts ar Padomju savienību, kas mūs pasargāja no Vācijas imperiālistiskām tieksmēm.
Cilvēki mierīgi dzīvoja savu dzīvi – gāja darbā, skolā, apmeklēja koncertus.
Un tad… cita realitāte.
Mūsu palīgi uzbrūk Latvijas robežpostenim Masļenkos, slepkavo robežsargus un civilistus, iesniedz ultimātu, un padomju tanki pabraukājās pa Rīgas centra ielām. Apcietināšanas, spīdzināšanas, slepkavības, deportācijas. Ne jau tikai gadu vēlāk 1941. gada jūnijā, bet visa gada garumā.
Viss mainījās divu dienu laikā.
Šī ir realitāte, kuru noteikti nevēlamies piedzīvot.
Mūsu valdības uzdevums ir divējāds – vispirms darīt visu, lai pasaules realitāte veidojas mums vēlamā virzienā. Otrkārt, sagatavot rīcību, ja tomēr izveidojās mums nevēlama realitāte.
Arī jāsaka, ka, diemžēl, trimdas darbs vēl nav beidzies. Tagad vairs nerunājam par veco trimdu, bet gan par diasporu. Ņemot vērā to, ka daudzās valstīs ārpus Latvijas dzīvo liels skaits latviešu, šiem cilvēkiem ir iespēja ietekmēt sabiedrisko domu valstī, kur dzīvo. Vēl jo vairāk, ja ir pieņēmuši tās zemes pilsonību.
Agrāk trimdas organizācijas nemitīgi atgādināja valsts vadītājiem par Latvijas pretlikumīgo un varmācīgo okupāciju. Mums vēl arvien, diemžēl, jāpiestrādā pie patiesas mūsu vēstures izpratnes ārzemēs. Jo šī izpratne ir daļa no mūsu aizsardzības arsenāla. Un vēl arvien jāatgādina, ka Latvija ir daļa no Eiropas, kaut arī uz kāda laika bija svešas Austrumvalsts jūgā.
Minskā tikās valsts vadītāji, parakstīja pamiera vienošanos. Savādi gan, ka neparakstīja divpusīgu pamieru starp Ukrainas valsti un teroristiem Ukrainas austrumos, bet gan starp Ukrainu un trim valstīm, kuras it kā nav tieši iesaistītas. Nebija Latvijas okupācija, un neesot Krievijas atbalsts teroristiem. Daži tic patiesībai un daži meliem.
Tāda ir šodienas realitāte. Kāda būs rīt?
Gunārs Nāgels
Laikraksta „Latvietis“ redaktors
2015. g. 15. februārī
