Gunārs Nāgels: Cik ilgi vēl? 8
“Manuprāt, mums vienreiz ir jāpieliek punkts šim jautājumam, un ir jāuzsāk šī nama būvniecība. Okupācijas muzejs ir ļoti nozīmīgs Latvijas valstij, ir nepieciešama telpu paplašināšana, un šim muzejam ir jākļūst par zināmā mērā tādu dāvanu Latvijas simtgadei 2018. gadā. Un tāpēc, manuprāt, jāizbeidz šīs brīžiem politiskās, brīžiem arhitektoniskās debates par šo jautājumu, un jāiet ir uz priekšu,” tā teica prezidents Raimonds Vējonis pēc vizītes Okupācijas muzejā 4. augustā.
Saeimas priekšsēdētāja, Ministru prezidente, kultūras ministre, ārlietu ministrs, Rīgas mērs – visi ir publiski izteikušies, cik svarīgi ir veikt Okupācijas muzeja pārbūvi, izpildot pirms daudziem gadiem izklāstīto, publiski apspriesto un visās instancēs apstiprināto ieceri.
Hibrīdkaru vai informācijas karu nav izgudrojuši cilvēki ar vajāšanas māniju – tas ir reāls drauds vairākos līmeņos mūsu tautai, mūsu valstij un mūsu Eiropai.
Ne par velti Eiropas Savienība izveidojusi stratēģiskās komunikācijas komandu cīņai informācijas karā, un ne par velti Rīgā pagājušā nedēļā atvēra NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru, viens no kura mērķiem ir cīņa pret Krievijas īstenoto propagandu.
Latvijas Okupācijas muzejs spēlē svarīgu lomu, skaidrojot mūsu vēsturi ārzemniekiem un cīnoties pret mankurtismu latviešos. Šodienas apstākļos tieši Okupācijas muzejs ir tā vieta, kur jāved (un patiešam ved) citu valstu vadītājus un vēstniekus.
Bet, nezin kāpēc, mums cenšas iestāstīt, ka tas viss nav svarīgi, un ka drīkst iznīcināt Okupācijas muzeju, lai izglābtu vienu no 400 padomju modernisma arhitektūras objektiem Latvijā.
Tas nekas, ka pati Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija ir atkārtoti izvērtējusi Okupācijas muzeja esošās ēkas kultūrvēsturisko vērtību kā 7 no 10, kas nozīmē, ka tā nevar pretendēt uz kultūrvēsturiskā pieminekļa statusu.
Tas nekas, ka ēka nav nedz tāda, kā bija plānota, nedz tāda, ko uzcēla – vēsturisko patiesīgumu iznīcināja jau 1996. gadā, kad nojauca pusi no ziemeļaustrumu spārna, lai netraucētu Melngalvju namam.
Tas nekas, ka arhitekta Gunāra Birkerta minimālistiskā koncepcija netraucē esošai ēkai dzīvot, bet ar gaišo piebūvi rāda mūsu attieksmi pret okupācijas periodu, kuru simbolizē pelēkā ēkas daļa. Bija ciešanas, bet mēs pārdzīvojam, un esam nolemti apgaismotai nākotnei.
Tas nekas, ka esošā ēka ir visjaunākā ēka Latviešu strēlnieku laukumā, un ka tā nekādi neiekļaujas Rīgas vēsturiskā centra UNESCO aizsargātajā mantojumā, kas definēts kā: “viduslaiku kodola vēsturisko stilu arhitektūras pieminekļi”, “bulvāru pusapļi”, “bijušās priekšpilsētas ar 18. līdz 20. gs. ēkām.”
Kā teica arhitektūras profesors Jānis Krastiņš par citu būvprojektu: “Ēka ir vēsturiska, tomēr konkrētā vides kontekstā uztverama kā svešķermenis un ir likumsakarīgi, ka tai apkārt attīstās apbūve. Ēka šobrīd nav izmantojama, tādēļ nepieciešams izmaiņas, kas ļauj ēkai funkcionēt.”
Cik ilgi vēl var muļļāties? Vienreiz ir jāpieliek punkts, un ir jāuzsāk Nākotnes nama būvniecība!
Autors ir Latvijas Okupācijas muzeja direktors
