Gunārs Nāgels: Bīstamas ilūzijas lielajā kaimiņzemē 10
Grūti iedomāties, ka mūsu acumirkļa komunikācijas laikmetā vesela tauta var būt tik tālu piemānīta, ka tā neredz lietas, kurām bija jābūt skaidrākām par skaidru.
Krievijas prezidents ir radījis iluzorisku pasauli, kur zaļie vīriņi ir ierindas civilisti. Kur balsošanu rezultāti okupētās zemēs ir vienmēr tādi, kādiem tiem jābūt. Kur Ukrainas Donbasa reģiona iedzīvotāji mājas apstākļos ražo tankus un citu smago bruņutehniku, kas, dīvainā kārtā, izskatās tieši tāpat kā Krievijas armijas bruņojums; kur separātisti, vadot tankus ar uzrakstu “Uz Kijevu” tikai vēlas sev autonomiju.
Un tagad, kad tieši pie Kremļa ir noslepkavots viens no politiskās opozīcijas vadītājiem, tad tiks izmeklēti “visi varianti”, bet neviens no šiem “visiem variantiem” nav tāds, ka slepkavību būtu izpildījusi vai pavēlējusi kāda valsts iestāde.
Pat netiek pieļauts Kenterberija arhibīskapa Tomasa Beketa variants, kad karalis Henrijs II, esot nomurminājis: “Kurš mani atbrīvos no šī traucējošā priestera…”. Četri bruņinieki bija šo sapratuši kā pavēli nogalināt Beketu, ko tie arī darījuši. Karalis Henrijas II ir vēlāk izteicis nožēlu par notikušo.
Kārlis Markss bija rakstījis par ilūzijām reliģijas sakarā. Viņa slavenam teicienam, ka reliģija ir tautas opijs (“das Opium des Volkes”) seko paskaidrojums, ka prasība atmest ilūzijas par savu stāvokli ir prasība atmest stāvokli, kam nepieciešamas ilūzijas.
Kaut gan šis teksts bija domāts reliģiju sakarā, to var arī attiecināt uz stāvokli Krievijā. Valdība tur ir ieguvusi nenormāli lielu popularitāti, un ir radījusi tādu stāvokli, ka ilūzijām tic lielākā tautas daļa. Šīs ilūzijas ir tik ērtas un aizraujošas, ka nelīdzēs nekādi faktu izklāstījumi, kur nu vēl kāda pretpropaganda. Jo ja nebūtu šīs ilūzijas, tad Krievijas tautai būtu jāskatās skarbai realitātei sejā – daudzsološo 1990. gadu sākuma lielās iespējas ir paspēlētas, un valsts vadība ved valsti nabadzības, nebrīves un kara virzienā.
Šo ilūziju galvenā sastāvdaļa ir Krievija kā varena impērija. Ne kā spēcīga un bagāta valsts ar neatkarīgiem, draudzīgiem kaimiņiem, bet spēcīga un bagāta valsts ar tiesībām apdraudēt un pat iznīcināt kaimiņus. Ja šo pamatnostādni atmestu, tad arī ilūzijas vairs nebūtu tik aizraujošas, un pati tauta ātrāk apjēgtos, kas īstenībā notiek tās valstī.
Mūsu uzdevums ir pārliecināt kaimiņu valsts tautu, ka impērijas un kolonizācijas laikmets ir beidzies. To varam tikai paspēt darīt, ja mums mutē ir gan mēle, gan zobi, un ja mēs dziedam korī ar draugiem.
