Gunārs Ķirsons dzīvi un biznesu veido kā gleznu : “Mums LIDO krīzes nav bijušas” 77
Nepārspīlējot var teikt, ka Gunārs Ķirsons ir viens no neatkarīgās Latvijas biznesa simboliem. Viņa izlolotais restorānu un bistro tīkls LIDO, tautā mīļi saukts par “Lidiņu”, savas pastāvēšanas trīsdesmit piecu gadu laikā spējis godam tikt cauri visām krīžu vētrām, iekarot un, galvenais, noturēt cilvēku simpātijas. Pats Gunārs Ķirsons LIDO salīdzina ar gleznu, kura tapusi un joprojām top viņa un komandas kopīgiem spēkiem. Taču visā šajā radīšanas procesā bijuši gan ieguvumi, gan zaudējumi un ir arī jaunas ieceres, kurām jāpiešķir savas spilgtas krāsas.
Tūlīt noslēdzas LIDO 35. jubilejas gads, un, kā jau jubilejas reizē klājas, gribas vaicāt – ko šo gadu laikā uzskatāt par savu lielāko veiksmi un ko par neveiksmi?
Mēs bijām pirmie, kuri Latvijā nodibināja kooperatīvu. Ir pagājuši trīsdesmit pieci gadi, un LIDO joprojām darbojas. Tā ir veiksme, ar kuru var lepoties jebkurš mans darbinieks. Tie, kas pie manis savulaik sāka strādāt un grib strādāt joprojām, šeit darbojas divdesmit, trīsdesmit un pat trīsdesmit piecus gadus. Šie cilvēki ir mans lepnums. Ja cilvēks neiet projām, tātad mēs visu darām pareizi, darbojamies kopā kā komanda. Tās ir tās pozitīvās lietas. Ja tu ar saviem kolēģiem un viņu padarīto vari lepoties, tā ir milzīga vērtība.
Otra lieta ir tā, ka mēs mākam ieraudzīt savas kļūdas, atrast tās sevī, nevis meklēt citos. Ja kaut ko esam zaudējuši, tad vainīgi nav mani vadītāji vai kāds cits, bet es pats. Ja uzņēmumā zog, tad vainīgs pirmkārt ir tas, kurš radījis iespēju zagt. Un es nedomāju zagšanu tikai vārda tiešā nozīmē. Jo zagt nozīmē nestrādāt, nemīlēt darbu, ko dari.
Daudzi vēl atceras pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū tik populāro alus krogu “Staburags” ar Latvijas viensētām raksturīgā interjera niansēm un deju mūziku vakarus. Kas bija tas impulss, kurš lika Jums pievērsties tieši ēdināšanas biznesam un saprast – tā lieta ies?
Pēc skolas es biju sportists. Gribēju būt pasaules un olimpiskais čempions un es jutu, ka Dievs man ir devis dotības, tomēr prāts man bija ierīkots savādāk. Lai lielajā sportā gūtu panākumus, sportistam visa dzīve ir pakārtota tam. Vēlāk mēģināju iestāties Mākslas akadēmijā, taču konkurss bija ārkārtīgi liels, netiku. Tā nu izvēlējos strādāt par bārmeni, lai pelnītu naudu. Tas man bija arī izaicinājums. Tagad domāju – tas bija Dieva pirksts, ka neaizgāja viss pārējais, jo tas mani noveda pie LIDO.
Brīžiem aizdomājos, ja es būtu mākslā, būtu panācis un radījis Latvijai kaut ko īpašu. Taču arī tagad es radu, jo pagatavot un pasniegt ēdienu, arī tā ir māksla – māksla izveidot vidi, kurā cilvēks ēd. Ja kā sportists es būtu ticis Padomju Savienības izlasē, tad pirmajā ārzemju braucienā būtu no padomijas pamucis, jo es gribēju radīt kaut ko vairāk. Padomju Savienības laikā tas nebija iespējams. Aizmukt man neizdevās, taču, līdzko Gorbačova laikos tika dota iespēja veidot kooperatīvus, es to uzreiz izmantoju.
LIDO restorāni ar savu ēdienu piedāvājumu un interjeru ir īpaši – tāda kā stabilitātes saliņa strauji mainīgajā pasaulē. Tomēr modernizācija skar visas dzīves jomas, arī ēdināšanas biznesu. Esat domājis par kādām izmaiņām?
Mēs dzīvojam ļoti modernā pasaulē. Mans tēvs no Latgales uz Rīgu brauca ar zirgu, šodien mēs pārvietojamies ar automašīnām. Domāju, mani bērni un mazbērni kādreiz pa pilsētu lidos, jo tā būs ātrāk. Ikdiena, sadzīve ļoti strauji mainās, taču ēdam un enerģiju uzņemam mēs tik un tā. Ir svarīgi pilnveidot to, lai ēdiens būtu iespējami kvalitatīvāks, dotu enerģiju atbilstoši cilvēka vajadzībām un tiktu pasniegts ātri. Tā arī ir modernizācija ēdienā. Par ēdiena pasniegšanas veidu… Nedomāju, ka būs kā kosmonautiem – pārtika iespiesta tūbiņās. Lai gan ir ēdiens, kas šādi tiek pasniegts, un šie daudzi un dažādi iepakojumi piesārņo vidi. Ir vietas pasaulē, kur redzams, cik liels atkritumu slānis atrodas zem ūdens. Tā ir katastrofa! Ar šāda veida ēdienu pasniegšanu mēs tikai bojājam zemeslodi. Laiki, kad tīkliņā nesām tukšās piena pudeles un pretim saņēmām pilnu piena pudeli, bija visekoloģiskākie, taču progress strauji iet uz priekšu.
Mēs LIDO esam apņēmušies noturēt ēdienu pasniegšanu tā, lai nepalielinātu zemeslodes piesārņojumu, gribam nedaudz pieturēt sajūtu, kā omītes mums gatavoja ēdienu, tajā pašā laikā kvalitāte un ātrums ir pats būtiskākais.
Laikā, kad dibinājāt LIDO, biznesa vide bija ļoti nestabila. Kā tikāt cauri “trakajiem deviņdesmitajiem” ar šim laikam raksturīgo reketu, “jumtiem”, dedzināšanu un spridzināšanu?
Lielākie reketi ir politiskā līmenī gan toreiz, gan tagad, un es nebaidos tā teikt. Ne jau fizisks rekets. Tanī laikā varēja visu risināt un sarunāt. Šobrīd – jo lielāka birokrātija, jo vairāk cilvēks tiek pazemots, gaidot lēmumus. Un neko tur nepadarīsi, tā šodien tā sistēma ir izveidota. Tas, manuprāt, ir vislielākais rekets, kāds var būt. Mūsu politiķiem, kuri spēlē varas spēles savā starpā, bizness, tautas labklājība un valsts attīstība diemžēl maz interesē. Daudzi cīnās par savu krēslu, un to nevar neredzēt.
Runājot par deviņdesmitajiem gadiem, jā, tajā laikā bija slepkavības, nebija milicijas vai, kā šobrīd – policijas, tā bija iznīcināta, un tajā laikā bija tādi, kuri ņēma lāpstas vai citus darbarīkus un vienkārši gāja ielās. Tolaik bija stipri jādomā, pa kuru ielas pusi ej vai arī kā citādi tu vari no tās lāpstas izvairīties. Taču tas man šķita mazāk sarežģīti kā šodien. Man vispār ir grūti saprast, kā jauni cilvēki, kuriem ir daudz fantastisku ideju, var tās attīstīt. Bankas kredītus dod negribīgi, tikko naudu saņem, tā jāmaksā par to bankai, un kādēļ gan bankai vēl jādod kredītus? Ražošanas attīstība mazinās, jo ir inovāciju, IT sistēmu, munīcijas attīstība. Tās šodien dotē, piešķir finanšu līdzekļus, kamēr pārējais stagnē.
Jūs esat viens no retajiem uzņēmējiem, kam izdevies atkal pacelties pēc dažādām krīzēm. Varbūt padalīsieties, kā tas bijis iespējams?
Mums LIDO krīzes nav bijušas. Jā, ir izskanējusi informācija, taču tā bieži vien nav pārbaudīta vai ir pārspīlēta. Mums ir bijušas grūtības 2007. un 2008. gadā, taču tajā laikā grūtības bija visā Eiropā un pasaulē. Manuprāt, grūtības LIDO bija vieglā formā. Nebija stresu, nebija nekādu ārkārtēju problēmu. Vienmēr gadās labi laiki un gadās sliktāki, tur neko nevar darīt. Ja krīzes laikā nesaproti kā nesadegt, tad vari bankrotēt. Jā, LIDO ir bijuši grūtāki laiki, nebija dividendes, jostas nācās savilkt ciešāk, bet tas bija tāds brīdis. [Kazahstānas galvaspilsētā] Astanā cēlām lielu projektu, un to apturēja, bet, kāpēc man jāsaka, ka kāds ir vainīgs, ja vainīgs esmu es pats? Aizgāju uz turieni 2006. gadā, bet pāris gadus vēlāk pienāca krīze. Mēs atstājām visu un zaudējām vairāk nekā 38 miljonus. Jā, tā bija dārga skola.
Bet kas tad ir nauda? Cilvēce ir izgudrojusi naudu, un tā, manuprāt, daudziem ir liela nelaime. Ja tu esi naudu zaudējis, tas nav jāuztver kā traģēdiju, ir jāskatās, kā tu vari tālāk strādāt.
Mani ļoti saista tādas personības, kuri ir nopelnījuši ar savu izdomu, kā, piemēram, “IKEA” radītājs, kurš brauca ar savu veco “Volvo”, dzīvoja savā mājā un pasaulei radīja kaut ko patiešām vērtīgu. Tamdēļ es saku, ka nauda pati par sevi ir nelaime, taču bez tās arī nevar. Tai jābūt pietiekami, lai var bērnu izskolot un izaudzināt par krietnu cilvēku. Nevar taču iet basām kājām, ir jāapģērbjas. Ko vairāk cilvēkam vajag? Veido savu dzīvi kā gleznu, glezno to. Lai pēc tevis paliek glezna. Tavs padarīts darbs. Tā ir tā vērtība.
Jūsu glezna ir LIDO – viens no atpazīstamākajiem un mīlētākajiem zīmoliem Latvijā. Tas bija veiksmes stāsts vai tomēr likumsakarība?
Dari savu darbu nevis lai nopelnītu, bet gan lai ar to varētu lepoties. Un, jā, es ar šo darbu lepojos un vienmēr lepošos, ka man ir komanda, ar kuru kopā strādājam, tiekamies, visi kopā radām un veidojam.
Tātad LIDO par mīlētāko zīmolu lielā mērā kļuvis, pateicoties tam, ka gan Jūs, gan jūsu komanda mīlat šo darbu?
Protams. Mēs radām sev iespēju no tā kaifot. Lai cilvēki, ejot pa ielu nerādītu uz mani ar pirkstu, bet gan teiktu “labdien”, un es viņiem paceltu galvu arī atbildētu ar “labdien”.
Mēs LIDO darām, radām un ar to lepojamies, nedomājam par to, lai būtu mīlētākais zīmols, bet gan radām tautai.
Domāju, ka arī mana tēva, brīžiem – sūrā, audzināšana man ieaudzināja kārtību, pamatīgumu lietās. Piemēram, ja biju nepareizi sakrāmējis malku, viņš to nogāza un lika pārkrāmēt no jauna. Šodien eju uz kapiņiem un esmu pateicīgs tēvam, ka viņš mani veda pie kārtības. Tēvs redzēja, kā mani izaudzināt par krietnu cilvēku, un arī mēs, te visi kopā, esam krietni šīs valsts iedzīvotāji. Mēs radām Latvijai pievienoto vērtību un izbaudām to, ko darām. Tāpēc mūs arī ciena.
Pagājušajā vasarā kopā ar mazdēlu atklājāt jaunu projektu – ātrās ēdināšanas tīklu “Cherry Fix”. Esat teicis, ka ideja radās pandēmijas laikā, kad nācās slēgt visus klātienes restorānus. Kā redzat šī ēdināšanas tīkla attīstību tagad, kad pandēmija beigusies?
Ikvienā dzīves periodā ir brīdis, kad, vadoties pēc jau iegūtās pieredzes, gribas darīt atkal ko jaunu. Tāpat padomāt par to, lai bērniem būtu ko darīt. Atsaukšos uz Jūliju Krūmiņu viņa viesnīcas atklāšanā Jūrmalā (red. piezīme “Stories Apartments”), kurš iegulda nevis pelnīšanas dēļ, bet tādēļ, lai būtu paliekoša vērtība un lai bērniem būtu nodarbošanās, kuru viņi iemīl. Jūlijs ir ļoti tiešs, ļoti daudz no saviem bērniem prasa, taču es redzu, ka viņi jau tagad ir ļoti jaudīgi. Un tā ir arī atbilde man, kādēļ es šo daru. Man pašam fast-food virziens (ātrā ēdināšana) ir ļoti interesants, kā to pareizi pagatavot, lai tas ir pēc iespējas veselīgs un lai to var pasniegt trīsdesmit sekunžu laikā. Pagaidām mums šinī projektā ir lieli izdevumi un lieli zaudējumi. Kāpēc? Tā ir laba skola. Caur to, ka piedzīvojam zaudējumus, meklēju, kā uzlabot peļņas rādītājus. Un kopā ar jauniešiem, kuri tur strādā, es gribu atrast īsto formulu.
Cilvēkos iesakņojusies pārliecība, ka fast-food ir kaut kas trekns un neveselīgs, bet jūs sakāt, ka šajā projektā ir veselīgi ēdieni. Kā tas iet kopā?
Bērnībā es ņēmu kviešus, saberzu rokās un apēdu. Tur nav pieliktas nekādas citas vielas. Līdzīgi ir arī pie mums. Paņemam lavašu, kurā ir pareizā, labā mīkla un ūdens, iekšā ieliekam sieru, vistu vai zivi, un cilvēks saņem kalorijas, var ātri paēst.
Nedomāju šobrīd par peļņas rādītājiem, bet gan par to, lai esam pa nullēm un tautai – kaut kas labāks. Taču joprojām es taustos, meklēju īsto virzienu. Tā ir mana nākamā glezna, kuru gribu veidot. Izdosies, paldies Dievam, neizdosies – nu, galu galā, esmu mēģinājis. Ja iestādi koku un tas izaug, tad viss ir pareizi darīts, ja neizaug – bijusi kļūda. Ozolu nevar stādīt tur, kur gribētos. Sākumā jāatrod, kur ir āderes centrs, un tad tikai tas izaugs. Kaut ko darot, tu izglītojies. Tāpat ir arī ar ēdienu – visu laiku ir jāizglītojas un jāmeklē, kā pareizi to pagatavot un pasniegt.
Februārī pēc rekonstrukcijas tika atvērts LIDO restorāns tirdzniecības centrā “Spice”. Kā šim restorānam veicas?
LIDO restorāns “Spicē” rekonstrukcija ir paveikta bez manas tiešas līdzdalības. Protams, es esmu redzējis skices, parakstos zem visa, kā tika plānots. Taču pamatā pie rekonstrukcijas strādājusi mūsu valde – komanda priecājas par padarīto, taču es izjūtu lepnumu, kā to visu paveikuši. Tas ir līdzīgi tam, kā vecāki lepojas ar savu bērnu labi paveikto un vienkārši no tā kaifo.
Dzirdēts, ka LIDO ir lieli attīstības plāni. Nesen atvērts ceturtais restorāns Igaunijā, ka raugāties arī uz Lietuvas un Skandināvijas tirgiem. Vai ir kaut kas, ko varat par šiem projektiem pastāstīt?
Zinot pasaulē notiekošo un ar mūsu pieredzi, mēs tomēr šobrīd uzmanīgi ieturam pauzi, jo visas ieceres, projekti var apstāties vienā dienā. Tikmēr mēs izglītojamies iekšēji uzņēmumā, pārdomājam savas kļūdas un labojam tās, lai saredzētu savu nākotni daudz skaidrāk un ko iesāksim, kad visi logi būs plaši vaļā. Tādēļ šobrīd mēs pagaidīsim.
Vai, jūsuprāt, patērētāju gaume attiecībā uz ēdieniem mainās? Kādas, ja tā var teikt, šobrīd ir “ēdienu modes” tendences?
Domāju, ka gaume attiecībā uz ēšanu īpaši nav mainījusies. Vienīgi cilvēki šobrīd vairāk seko kaloriju skaitam. Domāju, ka caurmērā mums, latviešiem, ir veselīgāka pieeja ēšanai – mēs esam vieni no smukākajiem un slaidākajiem Eiropā, varbūt pat pasaulē. Un uzskatu, ka arī LIDO ir bijis klāt pie mūsu cilvēku ēšanas paradumu, veselīguma veidošanas. Domāju, ka mūsu cilvēki apzinās sevi un nevēlās savā ķermenī nesāt līdzi lieku spaini – cilvēki par to domā, varbūt ne visur, bet Latvijā gan. Šoreiz atkārtošos – manuprāt, mēs LIDO pie tā esam stāvējuši klāt.
Tai pat laikā daudzi runā, ka, piemēram, kartupeļi ir neveselīgi. Piekrītu, ka tā ir, un apzinos, ka tos nevajag ēst visu laiku, taču reizēm manas garšas kārpiņas mani vilina – nu šoreiz gan paņem… [smaida]. Arī mēs LIDO saskaramies ar to, ka, ja no piedāvājuma izņemam, piemēram, kartupeļu pankūkas, cilvēki raksta atsauksmes un interesējas, kur šie gardumi un vietējās delikateses ir pazuduši.
Savulaik sportā gūtie panākumi palīdz arī biznesā?
Protams. Mana pārliecība, ka ikvienam ir jānodarbojas ar sportu. Cits jautājums, vai tas ir profesionālā vai ikdienas līmenī. Pats esmu bijis džudists, un zinu, ko tas nozīmē. Manam bijušajam partnerim, olimpiskās sudraba medaļas ieguvējam, kājās ir metāli. Tāds ir lielais, profesionālais sports, taču, ja tu vari katru dienu piecelties un paskriet, piedalīties kādā deju kolektīvā vai korī, ja tu kusties un tev ir regulāra fiziskā slodze, tad tas ir vislabākais dzīvesveids.
Turpināt sportot arī tagad?
Protams, visu ko daru, citādāk jaudas nebūtu. No rītiem dodos skriet, tad daudz domāju, tāpat mans iecienītais sports ir makšķerēšana. Tā jau nav tikai sēdēšana pie makšķerītes un skatīšanās uz pludiņu, tā ir nopietna fiziska slodze. Tu noej divdesmit, trīsdesmit kilometrus, un visu laiku centies nolasīt zivis, kas tur ir, un mēģini viņas apmānīt. Ikdienā vajag darīt visu ko – gan malku skaldīt un skriet, gan strādāt pie datora. Balanss ir vissvarīgākais.
Šīs intervijas publicēšanas laikā Dziesmu un deju svētki jau būs izskanējuši. Un tomēr, – LIDO vienmēr ir atbalstījis Dziesmu un deju svētkus. Arī šogad nodrošinājāt ēdināšanu brīvprātīgajiem. Kādas ir Jūsu sajūtas, domājot par Dziesmu un deju svētkiem, kāds, jūsuprāt, ir tas lielais vēstījums, ko šie svētki nes?
Pirms 150 gadiem ļaudis no visas Latvijas brauca uz Rīgu un rīkoja Dziesmu svētkus. Tie bija tautas saiešanas svētki un tautas mīlēti svētki. Un tādi šie svētki ir arī šodien un, ja tu stāvi malā, tad kas tu esi par latvieti vai Latvijas iedzīvotāju? Mans tēvs allaž teica: “Gunār, krievi ir ļoti labi cilvēki, tikai politika viņiem draņķīga”. Kamdēļ es pieskaros pie tā, jo Dziesmu un deju svētkos piedalās dzied, dejo arī citu tautību cilvēki, un lepojamies un priecājamies mēs visi. Un pie šo svētku radīšanas ir jāpiedalās ikvienam, kaut katram pa savam – tādēļ es lepojos ar savas komandas veikumu šajos svētkos un pateicos viņiem par to.
Jūs esat viens no atpazīstamākajiem uzņēmējiem Latvijā. Nav grūti, kad praktiski katrs garāmgājējs Jūs pazīst, bet ziņa par to, ka esat ieturējies sev piederošajā ātrās ēdināšanas kioskā “Cherry fix” ātri vien nonāk medijos? Kā ar to sadzīvojat?
Vienkārši dari labus darbus, un tevi neviens nenoliegs. Tas ir viens. Otrs – ja kāds tev saka labus vārdus, pasaki “paldies”, ja aizrāda, padomā, kāpēc tev aizrāda. Dzīvo savu dzīvi, dari savu darbu, nevis runā par to – tā ir pareizā lietu kārtība. Mūsu valsts nav liela, un es savu darbu daru jau 35 gadus. Varbūt tādēļ arī mani pazīst. Taču tas nav mans pašmērķis. Mani interesē labi darbi un lai man būtu laba komanda.
