Aprēķins un moralizēšana 6
Latvijas skaļāk dzirdamā inteliģence un šķietami progresīvi noskaņotā sabiedrības daļa arī sliecas nostāties migrantu pusē. Viss jau būtu labi, ja vien viņu argumenti būtu saprātīgāki nekā “Vienotības” pārstāvju izteiktie. Taču daudz labāk ar to viņiem nav veicies vis.
Vairāk nekā 160 Latvijas zinātnieki, kultūras darbinieki, uzņēmēji un citi gaišie tēli ir parakstījuši vēstuli, kurā norādīts, ka bēgošie ir “iespēja Latvijai”.[xi] Jā, Latvijā netrūkst pustukšu un pamestu vietu; jā, ekonomiskā emigrācija un zemais dzimstības līmenis nozīmē, ka mums tāpat būt jādomā, kā piesaistīt palīgos savas ekonomikas cēlējus no citurienes. Taču nepamatots ir vēstulē izteiktais arguments, ka, uzņemot bēgošos, “Latvijas valsts varētu iegūt izcilus mūziķus, arhitektus, zinātniekus un biznesa līderus”. Tas ir apmēram tas pats, kas argumentāciju pret tiesībām uz abortu balstīt uz to, ka šī iemesla dēļ var nepiedzimt nākamais Einšteins vai Vitgenšteins. Piedodiet par cinismu, bet – tikpat labi tas var novērst nākamā Hitlera piedzimšanu. Tāpat arī ir ieceļotāju jautājumā. Ja imigrācijai pieejam tik pragmatiski – kā nākamo intelektuālo un ekonomikas līderu piesaistīšanas veidam –, tad derētu kādu pamatojumu, cik liela ir iespēja šādu nerealizētu intelektuālo kapitālu atklāt bēgļu centros.
Loģika diskusijās par imigrāciju ir bijusi reta parādība. Piemēram, tas, ka vairums Latvijas sabiedrības negatīvi vērtē bēgļu uzņemšanu,[xii] citiem netraucē veidot klipus, kurā naivi jaunieši mirdzošām acīm stāsta: tie, kas iestājas pret migrantiem, “nerunā Latvijas un latviešu vārdā”.[xiii] Sabiedrībai tiek atgādināts, ka pēc 2. pasaules kara no Latvijas uz Rietumiem aizbēga daudz cilvēku, līdz ar to ir pašsaprotami palīdzēt tiem, kas bēg patlaban. Taču tolaik valstis, kas uzņēma bēgošos, nekādus pabalstus tiem nemaksāja, un katrs, kurš izceļoja uz ASV, Kanādu, Austrāliju vai kādu citu valsti, zināja, ka būs jāsāk no nulles un jāpaļaujas uz sevi. Kopš tā laika pasaulē izpratne par bēgļiem un nepieciešamību viņus aizsargāt ir mainījusies. ANO Bēgļu konvencija, kas nosaka bēgļu statusu un tiesības, toreiz diemžēl vēl nebija pieņemta. Ja iebraucējs ir īsts bēglis, ir pareizi pret viņu izturēties cilvēcīgi un palīdzēt iedzīvoties. Tomēr pats fakts vien, ka tagad bēgošajiem pašsaprotams ir tāds atbalsts, par kādu latvieši savulaik ne sapņot nevarēja, šīs situācijas neļauj tieši salīdzināt. Valstis, kas viņus uzņēma, to darīja ne jau tikai morālu jūtu dēļ. Šīm valstīm bija vajadzīgas darba rokas, lai varētu celt ekonomiku, kuras izaugsmei pēc kara bija radušies labi apstākļi. Lai gan nevar kategoriski apgalvot, ka Eiropas (bezdarba līmenis 9,3%) un Latvijas (bezdarba līmenis 8,3%) ekonomikas attīstīšanā nevar palīdzēt nekādīgi, atšķirības tomēr der paturēt prātā.
Tas, ka dažādus konkrētas aizstāvamās pozīcijas trūkumus var maskēt ar moralizēšanu, protams, nav nekāds jaunais atklājums. Bet, ja sarunas dalībnieks visus, kas viņam nepiekrīt, pasludina par amorāliem cilvēkiem, saruna gluži vienkārši nav iespējama.
