Medniecības gada balvas laureāts savu atmiņu stāstu sāk ar trīs M – mežs manā mūžā 4
Gunāram Veldrem šopavasar jāpošas uz mednieku balli Jaunmoku pilī, kur notiks 2015. gada balvas medniecībā laureātu sumināšana. Bijušais Aizupes meža tehnikuma direktors un ilggadējs mācību daļas vadītājs, kā arī Ogres tehnikuma pasniedzējs kāps uz goda pjedestāla par mūža ieguldījumu jauno mežkopju un mednieku izglītošanā. Gunārs atzīst, ka darba gaitās vislabāk juties tieši kā pedagogs. Līdzās mežkopībai allaž nākusi medniecība – jaktēts kopā gan ar tehnikuma audzēkņiem, gan pieredzējušu vīru pulkā. Dzīvesbiedre Ināra tik nosmej – kā brīvdiena, tā laulātajam draugam plinte plecā un uz mežu.
Sarunā, kas notiek Veldru ģimenes dzīvoklī Ogrē, blakus Zilajiem kalniem, tā vien šķiet, ka kāda daļa no balvas pienākas arī sievai, viņa ģimenē turējusi medniecības kanti ne tikai vārdos, bet arī darbos – apdarījusi mājas soli un arī pati prom uz medībām dzinēju rindās.
Vectēva mežsarga pēdās
No bērnu dienām Gunāram vēl atmiņā rīti, kad vecaistēvs apģērbis formas tērpu, paņēmis bisi, kas tolaik karājās pie sienas, un gājis mežsarga darbos. Uz rudens pusi sabraukuši smalki ģērbti mednieki spožos limuzīnos, līdzi suņu bars un visi kopā ar Piksāru mežsargu Sprici Krastiņu devušies uz jakti.
“Kas par notikumu mazam puikam!” nosaka Gunārs, kas pirmos sešus dzīves gadus kopā ar dvīņubrāli nodzīvojis vecvecāku mājās. Brīvā brīdī Spricis mazdēlus vedis uz mežu skatīties stirnu barotavas. Tagad droši varot teikt, ka vectēva iespaids profesijas izvēlē un medniecības kaislībā bijis izšķirošais. Dabu vēl vairāk iemīlējis vecāku jaunsaimniecībā “Strautiņos”, kur visapkārt – meži vien.
“Laukā ganās stirnas, zaķis izskrien cauri dārzam, pār māju aizlido sloka,” lauku idilli ataino Gunārs. Rūpību un kārtību ik katrā darbā Veldru puikām ar paša paraugu un bez īpašas bardzības iemācījis tēvs Jūlijs. Vēlāk šī pieredze lieti noderējusi arī skolotāja amatā – no audzēkņiem allaž prasīts atbildīgs veikums. “Ne jau tikai audzēkņus – sievu ar‘ dresēja,” pa jokam vīra prātīgajā runā iemet Ināra. Arī par dzīvesbiedra profesijas izvēli viņai savs “funktieris” – ja dzīvo meža vidū, nekas cits jau nav prātā, kā iet studēt uz mežiniekiem.
Pēc Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātes beigšanas Gunāru sadalē nosūtīja darbā par mežzini uz Suntažu mežniecību. Var teikt – sievai pa pēdām, jo Ināra jau strādāja vidusskolā par skolotāju. Nākamais karjeras pakāpiens Saldus mežrūpniecības saimniecības (MRS) direktora postenī un pienākums rūpēties par materiālo bāzi licis apgūt arī blata jeb noderīgu pazīšanos paņēmienus. “Ja tehnikai vajadzēja kādu detaļu, bija jāiet pie večiem uz kolhoza darbnīcām, bet tas vēl nekas – bez diviem polšiem tur nebija ko meklēt,” sūrojas Gunārs. Nest šņabi cilvēkiem darba laikā, lai viņi zagtu kolhoza mantu, – tas jaunajam MRS direktoram nebija saprotams. Taču kokmateriālu sagādes plāns jāizpilda vai arī priekšniekam jāraksta atlūgums.
Administratīvais darbs Veldrem nav gājis pie sirds, toties Aizupes meža tehnikums gan vilinājis – tik daudz labu vārdu par to bija dzirdēts no Saldus mežziņiem. 1962. gadā viņu pieņēma darbā tehnikumā un sākās, kā Gunārs saka, pats aktīvākais un bagātākais mūža periods kā pedagogam, kas vairāk nekā 20 gadus mācījis audzēkņiem mežsaimniecības organizāciju un plānošanu, kā arī bijis viens no medību pulciņa vadītājiem. Daudz izcilu mežkopju un medību speciālistu līdz pat šai dienai nes “Aizupes kodu”, nosaka skolotājs. 1985. gadā vidējās speciālās mežsaimniecības izglītības stafeti no aizupiešiem pārņēma Ogres tehnikums un abi Veldres tai sekoja.
Starp medību un foto trofejām
Par Aizupes medību laika izcilajām sekmēm liecina Veldru dzīvokļa viesistabas sienas – kur vien skaties, staltbriežu vai citu kustoņu ragu žuburi, mežacūkas biste. Tās jau ir atmiņas, nosaka Gunārs, jo medību ieroci nodevis iznīcināšanai pirms astoņiem gadiem. Vēl tagad sirds nosāpot par 40 gadus uzticamo 16. kalibra Tulas ražojuma bisi ar gravējumiem. 60 gadu un deviņu mēnešu mednieka mūžā viņš uz medībām gājis tikai ar gludstobra ieroci un, kā redzams, guvis lieliskus medījumus ne sliktāk par mūsdienās apbruņotajiem “karabīneriem”.
Katram medījumam un trofejai savs stāsts – staltbriedim ar zelta ragiem Gunārs pacietīgi sekojis vairākas nedēļas, līdz briedis teju pats ieskrējis medniekam rokās, bet viņa mežacūkas izbāznis, kas izvēlēts par rekvizītu seriālā “Ilgais ceļš kāpās”, atgriezies no filmēšanas ar nolauztu ilkni. Vienā no pēdējām sērijām, kad uzņemta epizode, kas norisinājusies krodziņā Vācijā, trofeja gandrīz uzkritusi uz galvas Martas lomas tēlotājai Lilitai Ozoliņai. Aktrise tikusi cauri ar atslēgas kaula nobrāzumu, bet rukša bistei ilknim gals nost. Katru reizi, kad televīzijā atkal rāda seriālu, Gunārs savas trofejas skatu nelaiž garām. “Redz, kur mans kuilis,” viņš ar gandarījumu nosaka.
Pie aizupiešiem uz medībām braukuši arī ciemiņi, tostarp slavenais vijolnieks Alnis Zaķis, komponists Jānis Ķepītis, par kuru jaunākie mednieki gan iesmējuši, sak, gados veco vīru jau lapsas vaktē – kad šis kritīs, kūmiņam būs prieks. Pēc jaktēšanas Zaķis ņēmis rokā vijoli un tehnikuma telpās dalībniekiem sniedzis nelielu koncertu. Maltīte bieži vien ieturēta pie Veldrēm, tad nu Inārai nācies pasvīst – cepusi un šmorējusi medījumu, reiz pat gatavojusi lūša gaļu – nekāda vaina, visi ēduši un slavējuši.
Medības Gunārs nosauc par veselu izjūtu un iespaidu kompleksu, kura finālā rodas pretrunīgas izjūtas – gan gandarījums, ka esi dzīvnieku pārspējis, gan arī žēlums par tā zaudēto skaistumu. Tad jāņem no plaukta biezie fotoalbumi un jāpārlūko trofejas no medībām, kad ar fotoaparātu izdevies iemūžināt skaistus un cēlus cilvēka un dzīvnieku pasaules satikšanās mirkļus. Tas ir staltbrieža sveiciens – Gunārs rāda izcila ragaiņa attēlu, kad skaistulis ne tikai nopozējis no 20 soļu attāluma, bet arī uztaurējis fotogrāfam! Citā fotosesijā izdevies nobildēt, kā mežacūku mamma baro mazo sivēnsaimi, – rets kadrs, kādus izdodas noķert pacietīgam un zinošam dabas draugam.
Kad darba un medību ieroči nolikti atpūtā, Gunārs ķēries pie atmiņu stāstu rakstīšanas. Darbs vēl pusceļā, taču tā nosaukums jau zināms – MMM jeb Mežs manā mūžā.
