“Gunāra Priedes mantojums”. Normunda Akota recenzija par Valmieras teātra izrādi “Jaunākā brāļa vasara.” 0
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Inese Mičule, veidojot “Jaunākā brāļa vasaru” Valmieras teātrī, izvēlējusies strikti turēties pie reālpsiholoģiskās spēles manieres, lai “iepazīstinātu jaunos aktierus ar lugu”, kurā aplūkotas “aktuālas tēmas”.
Vidējās paaudzes režisoriem par tādu kā “goda lietu” ir kļuvusi jaunākās paaudzes iepazīstināšana ar Gunāra Priedes mantojumu. Dzimuši uz mūsu vēstures kārtējās lūzuma līnijas, viņi met skatu pagātnē un reizēm savos iestudējumos cenšas izprast dzīvi un cilvēkus, apejot tā laika politiskos un ideoloģiskos kontekstus.
Protams, teātrī to var darīt, jo mūžīgo vērtību kopums iet cauri visiem laikiem un jautājums, kā mēs pret to attiecamies, vienmēr būs mākslas uzmanības lokā. Tomēr jāņem vērā, ka šo attieksmi lielā mērā nosaka tie apstākļi, kādos cilvēki bija spiesti eksistēt, un attiecīgā laikmeta atmosfēra, kas ietekmēja cilvēka rīcību. Minēto faktoru ignorēt nevar, un iestudējuma veiksme būs atkarīga no režisora mākas to parādīt un iekļaut savā skatuviskajā versijā.
Gunāra Priedes agrīnās lugas pret šo nosacījumu ir īpaši jūtīgas. Lai saprastu, kāpēc “Jaunākā brāļa vasara” 1955. gadā guva tādus panākumus un iezīmēja jaunas dramaturģijas sākumpunktu, ir jābūt kaut kādam priekšstatam par “sociālistiskā reālisma” dramaturģiju pēckara periodā.
Lugās toreiz darbojās (drīkstēja darboties!) tikai divu tipu personāži: pozitīvais varonis – ideoloģisko klišeju rupors, kura pamatleksiku veidoja lozungi un saukļi, un negatīvais – proletariāta ienaidnieks, kas aizstāvēja sapuvušā kapitālisma morāli. Priede šo kanonu bikli, bet apņēmīgi mēgināja lauzt, un, pateicoties “3P” (Priede-Pētersons-Pāvuls) sprādzienbīstamajai elementu kombinācijai Dailē, viņam tas izdevās.
Atsakoties no striktā tēlu dalījuma pozitīvajos un negatīvajos, Priede panāca, ka padomju lugās atkal darbojas dzīvi cilvēki, kas spēj just, domāt un rīkoties saskaņā ar iekšējo pārliecību, kura sīkiem solīšiem sāka atbrīvoties no bailēm. Pilnībā izrauties no “ideoloģiskā rāmja” toreiz nebija nekādu iespēju, taču to varēja dramaturģijā nedaudz izļodzīt, uzlūkojot dzīvi caur reālisma prizmu.
“Jaunākā brāļa vasarā”, piemēram, situācijas ir “norakstītas no dzīves”, un autors pats ko līdzīgu ir piedzīvojis vasaras praksē Ērgļos un Vējavā 1952. gadā. Priedes lugas ļoti strauji kļuva par tādu kā sava laika hroniku, kas fiksē notikumu atstātās pēdas cilvēkā. Iesākumā tas saistīja gan teātra veidotājus, gan skatītājus, tomēr sašaurinātais psiholoģisko pārdzīvojumu diapazons un tabu tēmas drīz vien sāka izsmelt interpretāciju iespējas reālistiskas spēles ietvaros.
Tiešie teksta pārlikumi uz skatuves garlaikoja, nespējot iesniegties dziļāk cilvēkā, un teātrim nācās meklēt jaunu pieeju Priedes lugu iestudēšanai. Meklējumi ieilga, līdz beidzot, pēc ilgas un grūtas cīņas ar visām padomju cenzūrām, “šifra atslēgu” atrada Ādolfs Šapiro Jaunatnes teātrī iestudējot “Aivaru gaidot”. Īsi to var raksturot pāris vārdos – “spēles nosacītība”. Bez tās arī šodien Priedes agrīnā perioda lugas uz skatuves nav atslēdzamas.
Inese Mičule, veidojot savu “Jaunākā brāļa vasaru” Valmieras teātrī, diemžēl ir izvēlējusies šo aksiomu neņemt vērā un strikti turēties pie reālpsiholoģiskās spēles manieres, lai “iepazīstinātu jaunos aktierus ar lugu”, kurā aplūkotas “aktuālas tēmas”. Parastā retorika, kad režisors nezina, kā tikt galā ar materiālu. Protams, mīlestība un centieni turēties pie saviem ideāliem vienmēr būs aktuāli, taču teātrī tas nav augstvērtīga iestudējuma garants, svarīgākais – ko un kā režisors par šīm “aktualitātēm” šodien pateiks.
Ar Mārtiņa Vilkārša veikli pielāgotās dekorācijas (no mazspēlētās izrādes “Apmaiņa”) palīdzību uz skatuves grozāmās ripas izrādē tiek uzburtas divas funkcionālas telpas – Uģa Daugavieša pilsētas dzīvoklis un kolhoza būvbrigadiera mājoklis.
Ar Vilhelma Purvīša gleznām scenogrāfs gan dāvā papildu asociatīvo lauku vecākā brāļa līnijai lugā, taču ne režisore, ne Marta lomas atveidotājs Kārlis Freimanis to izmantot izrādē nespēj. Kā izskatās atpalicis kolhozs 20. gs. 50. gados, izrādes veidotājiem skaidrības nav, spēles telpa iezīmē laiku ap septiņdesmitajiem (Iltnera glezna), kostīmi – šesdesmito gadu griezums. Eklektiska nenoteiktība.
Var teikt, ka tas nav būtiski, jo teātrī laika pārbīdes ir konceptam pakļauta prakse, taču katra izvēlētā spēles maniere izvirza savus patiesuma kritērijus, ar kuriem mākslā ir jārēķinās. Priedes lugas personāžu dialogos, rīcībā un nolūkos ir ielikta sava laika pasaules izpratne, kuru ar reālpsiholoģisku spēli nevar pārcelt citā laikā bez teksta adaptācijas, jo rodas plaisa starp tēla uzvedību un runāto vārdu.
Inese Mičule šo plaisu izrādē ir atstājusi atvērtu un līdz ar to valmieriešu jaunos aktierus nostādījusi neapskaužamā situācijā.
Uģis Daugavietis, tāpat kā viņa vienaudži citās mācību iestādēs, reizē ar profesiju tehnikumā ir labi apguvis “jaunā komunisma cēlāja morāli”, kas kopā ar nupat pabeigto piespiedu kolektivizāciju ir viņa ideālo mērķu fundaments. Lopus liekam kūtīs ar labi izplānotu ventilāciju, bet cilvēkus ciematos ar pavirši sastellētām daudzdzīvokļu mājiņām. Kas no tā sanāca, mēs visi labi zinam.
Izrāde gan par to klusē, bet Uģa naivi piepaceltā pašapziņa nāk no šī ideoloģiskā fundamenta un ir sasniegusi savu apogeju jaunības entuziasmā – īstā dzīve sākas te ar viņu. Sandis Runge Uģa tēlu veido ārēji atturīgās un paskarbās izpausmēs, bet iekšēji kā nesamierināmu “pareizības” aizstāvi, kurš nepārtraukti nonāk pretrunās un konfliktos ar apkārtējiem līdzcilvēkiem. Viņš ātri samežģī attiecības ar savām meitenēm, pārmāca no ceļa noklīdušo brāli, jūtas lieks pat draugu lokā un kopā ar saviem ideāliem lepni dodas celt “gaišo nākotni” kolhozā.
Sterilajās dekorācijās iemānītās mizanscēnas organiski izdzīvot sižetisko notikumu virkni īstu iespēju nedod, jaunie aktieri daudzās epizodēs pat atgādina iestīvinātas lelles, savstarpējās sarunas un situāciju izspēle līdzinās shēmām, ko režisorei nekādi neizdodas atdzīvināt.
Nepārzinot tā laika psihisko floru, radīt pilnasinīgus tēlus reālpsiholoģiskā manierē nez vai ir iespējams, jo rodas iepaids, ka tie slimo ar sajūtu kompetences trūkumu. Dažus spilgtākus pavedienus izrādes kopainā gan ievelk pieredzējušie teātra aktieri, kuriem ir sava izpratne par laikmetu un lielākas “iekšējās rezerves”.
Ievas Puķes Monika, Mārtiņa Meijera grāmatvedis, Māras Mennikas lopkope un Krišjāņa Salmiņa brigadieris ir lomas, kas izrādi ar pūlēm notur virs teksta prezentācijas līmeņa un vienlaikus atgādina, ka Priedes lugu iestudējumi mūsdienās prasa no režisora daudz nopietnākus formas meklējumus.
Gunārs Priede, “Jaunākā brāļa vasara”, liriska drāma 2 daļās Valmieras Drāmas teātrī
Režisore: Inese Mičule, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ieva Veita-Breidaka, gaismu māksliniece – Santa Grāvelsiņa, komponists Edgars Šubrovskis.
Lomās: Anna Nele Āboliņa, Ieva Estere Barkāne, Kārlis Freimanis, Katrīna Griga, Eduards Johansons, Meinards Liepiņš, Mārtiņš Meiers, Māra Mennika, Ieva Puķe, Sandis Runge, Krišjānis Salmiņš, Uldis Sniķers, Diāna Krista Stafecka, Krišjānis Strods.
Nākamās izrādes: 23. oktobrī, 6., 7., 8. novembrī.
