Gunāra Igauņa darbnīcā no koka top skanīgi brīnumi – kokles, bungas, cimbalas, cītaras, deguna flautas un pat muzikālās gultas 2
Juris Viļums, žurnāls “Baltijas Koks”
Gunārs Igaunis ir visai Latvijai pazīstams kā šova Dziedošās ģimenes dalībnieks, viņš tajā savulaik piedalījās ar savām daiļajām dāmām – sievu un trim meitām. Viņš pats veidojis apdares daudzām latgaliešu, tātad Latgales latviešu, tautasdziesmām, pusei Latvijas zināms kā mūzikas instrumentu kolekcionārs.
Tagad pie Gunāra jau apskatāma arī šmakoukas aparātu kolekcija un tūristi pavisam legāli te var pat kādu stiprā garduma kortelīti iegādāties un pārvest mājiniekiem pagaršošanai. Taču visam pāri Gunārs ir vienkārši aizraujošs stāstnieks.
Šoreiz nedaudz vairāk noskaidrosim tieši par viņa sastapšanos ar koku un to, kādi brīnumi top viņa darbnīcā: kokles, bungas, cimbalas, cītaras, deguna flautas… un, kā virsrakstā minēts, – pat muzikālās gultas.
Mūzikas uzņēmējs un dvēseles stīgu skaņotājs
Gunārs jau 1990. gadā kļuvis par diplomētu mūzikas pedagogu un līdz 2004. gadam apzinīgi nostrādājis skolā. Toreiz mūzikas kabinetos parasti bijušas tikai klavieres, vinila plašu, vēlāk CD atskaņotājs un viss.
Gan paša vajadzībām, gan arī pamazām citiem skolotājiem viņš sāka veidot dažādus mūzikas mācību līdzekļus, lai bērnus vieglāk un atraktīvāk ieaicinātu mūzikas pasaulē. Līdz kādu dienu sievai un arī pirmo reizi pats sev skaļi pateicis, ka vairs uz skolu neies.
Sākumā Gunārs un viņa toreizējais cīņu biedrs un iedvesmotājs Ilmārs Dreļs izgatavojuši metalofonus. Pamazām izveidojās uzņēmums Balt Harmonia, kura tāda paša nosaukuma tīmekļvietnē var apskatīt plašu instrumentu klāstu: metalofoni, ksilofoni, dažādu lielumu bungas, šamaņa bungas, velna bungas, tamburīni, visādi zvārguļi, klabatas, tridekšņi, vēja zvani, koka zvani, kurkšķi, tarkšķi, stabules, svilpes, stabuļflautas un deguna flautas – vienīgais mūzikas instruments, kuru šo rindu autors ir apguvis, lai varētu nospēlēt kādu melodiju, kā arī divpadsmit dažādu veidu stīgu instrumenti – Latgales 9, 11 un 13 stīgu kokles, Kurzemes 9 un 11 stīgu kokles, liras, cītaras un cimbalas, podziņcītaras, jau pieminētās skaņu gultas un vēl dažādi citi instrumenti. Paša taisītajiem instrumentiem Gunārs, protams, piedāvā arī apkopi.
Ar koklēm saticies jau skolas gados, kad Viļānos leģendārais kokļu meistars Donāts Vucins (Donats Vucyns) ļaudīm rādījis kādus 4–5 savus darinājumus un interesentiem piedāvājis tos iegādāties. Interneta dzīlēs var atrast šādu viņa citātu: «Kotra kūkle ir kai bārns. Kotrai sovaiduoka skaņa, kotrai sovs liktiņs. Kūklis navar sataiseit, tuos var tikai radeit.»
Lielā mērā tieši Vucina paņēmienus šā instrumenta radīšanai par pamatu savai darbībai ņēmis arī Gunārs. Kaut ko noskatījis arī no citiem meistariem, klāt licis savu pieredzi un nedaudz arī eksperimentējis.
Ja pasaulē mūzikas instrumentu ražošanā pamatā izmantots eikalipts, mūsu pusē ir gana plašs koku klāsts – i lapu, i skuju. Bērzam esot laba un demokrātiska koksne, bet šajā frakcijā visu labāko materiālu paņem finiera ražotāji. Der arī kļava, osis, ozols. Osis gan esot nervozs – lokās, tāpēc jālīmē. Skanošo daļu gatavo no egles vai priedes. Gunāram šķiet, ka tieši priedei ir labāka vibrācija.
Atminos, ka savulaik Gunārs stāstījis par vairākiem šķūnīšiem, kuru senie un labi izkaltušie kokmateriāli izmēģināti arī kokļu darināšanā. Bijusi tāda lieta. Bet tad arī jārēķinās ar papildu izmaksām, lai gaterim kompensētu beigtos zāģus naglu dēļ. Un izrādījies, ka pārāk sausa koksne mūzikas instrumentam arī nemaz nav laba. Gluži kā malkai, kurai vairs pavisam nav mitruma, – izdeg vienā mirklī un viss siltums vējā. Svarīgākais, lai koksne būtu izstaigājusi, lai neveidojas plaisas, un tad jau var sākt slīpēt to kokles dvēselīti. Tagad Gunāram arī pašam savi koksnes krājumi ir sagatavoti un tiek pakāpeniski papildināti.
Kas tās par iepriekš rakstā jau minētajām muzikālajām gultām? Par šo ražojumu Gunārs nesen ieguvis arī Rēzeknes novada uzņēmēju inovatīva produkta balvu. Lai gan pirmais šāds eksemplārs izveidots jau pirms astoņiem gadiem.
Toreiz Mirdza Liepiņa, dažādos veidos palīdzot grūtniecēm iemācīties atslābināties un tādējādi labāk sagatavoties svarīgajam dzīves brīdim, ieraudzīja kādā interneta resursā muzikālo gultu, sazinājās ar Gunāru un lūdza tādu uztaisīt. Pēc youtube.com redzētā parauga Gunārs tādu arī uzmeistaroja, pēc tam katru nākamo eksemplāru pilnveidoja.
Pēc būtības tā ir plakana koka virsma, uz kuras patiesi var atgulties, un tai apakšā ir uzvilktas un noteiktā tonalitātē uzskaņotas stīgas. Rezultātā mūzikas skaņa tiek ne tikai sadzirdēta ar ausi, bet arī praktiski ievibrēta jūsu ķermenī. Šis process ir ļoti nomierinošs un atslābinošs, uzlabo pašsajūtu.
Tas var līdzēt cilvēkiem, kam kāds nerva gals ir atraisījies un pazaudējis saiti ar centrālo nervu sistēmu. Mierīga, harmoniska vibrācija plus laiks var palīdzēt tiem diviem nervu galiem atkal sastapties – palīdz atgūt kustības rokai, kājai, arī onkoloģijā.
Vai arī īpašo bērnu vecākiem, kam ir nepārtraukti un gadiem ilgi jābūt nomodā par savas atvases vajadzībām… Ja izdodas, ka bērns nomierinās uz stundu vai vismaz uz 30 minūtēm – daudziem tas jau ir liels sasniegums un cerība.
Arī psihologu cunftes pārstāvji ir interesējušies par muzikālo gultu ar to pašu mērķi – palīdzēt mūsdienu stresa nomāktajam cilvēkam nomierināties. Un tad jau viņš ir gatavs arī kaut ko uzklausīt no speciālista teiktā.
Arī Rēzeknes novada Gaigalavā pie Gunāra muzejā tagad ir tāda gulta kā eksponāts. Var uz vietas izmēģināt. Cits uzreiz saka: viņam tādu pašu vajagot, kādam tā atziņa atnāk ar laiku.
Krīzes laiku mācības
Gunārs īsi un kodolīgi raksturo uzņēmējdarbības pamatprincipu Latvijā: sākumā iemācies pabarot sevi, tad valsti –nomaksāt visus nodokļus – un tikai tad vari kļūt par uzņēmēju un riskēt kādu pieņemt darbā.
Covid-19 laiks ir īpaši grūts mazajam uzņēmējam. Gunārs neslēpj, ka visus darbiniekus bija spiests atlaist. Vēl pērn uz Ziemassvētkiem bija pasūtījumi, bet janvārī tikai varējis nomaksāt algu sev un attiecīgi nodokļus par sevi valstij. Tagad pasūtījumu pavisam maz.
Mūzikas instrumentu darināšana ir gana šaura niša. Piemēram, skolā tie kalpos 10–20 gadu, tas nav kā ar datoru, kurš jāmaina ik pēc 3–5 gadiem. Ar savu produkciju Gunārs jau paguvis pa šiem gadiem apgādāt gana plašu auditoriju. Tagad tiek plānots vairākus mūzikas instrumentus no tīmekļvietnes izņemt un nedaudz sašaurināt piedāvājuma klāstu.
Vēl jau jāņem vērā, ka pieaugusi konkurence. Piemēram, kokļu meistari Latvijā savulaik bijuši tikai kādi pieci, tagad Gunārs saskaitījis pat septiņpadsmit.
Starp citu, baltharmonia.lv vēl joprojām piedāvā pasūtīt un iegādāties arī dažādas bērnu koka rotaļlietas – konstruktorus, mazas virtuvītes… Apskatiet, novērtējiet un pasūtiet! Jā, tas arī nav pavisam lēts prieks, bet tā arī nav Ķīnas plastmasa.
Gunārs nodarbojas ar akordeonu remontēšanu. Tajos mūsdienās arī jau daudz plastikāta salikts, bet vecajiem – detaļas pamatā no buka (dižskābarža). Ķimerīgs darbs esot ar tiem akordeoniem, taču cenu starpība ir ļoti būtiska: jauns maksā vairākus tūkstošus, lietots ar defektiem – pāris simtus. Vajag saregulēt balsis, salabot mehāniku, un tāds atkal var ilgus gadus labi kalpot.
Diemžēl Gunārs kā mūziķis tagad arī nevar nekur spēlēt. Tiek gaidīta tūrisma sezona – lielā mērā ar cerību uz sava veida glābiņu. Pērn vasarā bijis daudz vietējo ceļotāju, kas Vidusjūras salas beidzot nomainīja pret Latgales ezeriem. Zināms, ka lielie autobusi braukt nevarēja, toties mašīnas zumēja kā bites. Tūrisma uzņēmējam darba vairāk, naudas mazāk, toties klientiem iespēja saņemt daudz personiskāku attieksmi.
Gunārs pauž savas domas, ka mazos lauku uzņēmējus šajā krīzes laikā izvilka tieši pašu Latvijas tauta – pilsētnieki, kas beidzot sadūšojās dzimto zemi apskatīt. Redzēs, kā būs ar ierobežojumiem šovasar…
Gunāra Igauņa filozofija
Gunārs gatavs izteikt skarbu kritiku par valdības darbu, lai arī reizē pats filozofiski skatās uz pasaules norisēm un, cik var, cenšas visu izvērt caur joku. Citādi nevar.
Vai tad mūsu senčiem bijis viegli? Mūzika vienmēr iet talkā. Ne velti agrākos laikos kokli taisīja zemnieks pats – kādu dēli dabūja, stīgas tik piemeistaroja un jau varēja strinkšķināt priekš sevis. Ne jau koncertam. Ziemas vakarā tā varējis pameditēt, labi apdomāt, kurā laukā ko labāk sēt, kā tālāk darīt. Ne velti ir senais teiciens: «Kūkle nu Dīva, skrypka (vijole) nu valna, bungys nu suņa.» Ja kāds nezina, tad tieši šī dzīvnieka āda biežāk izmantota bungu pārvilkšanai.
Lai vijoli spēlētu, ir pamatīgi jātrenējas, kā lociņu turēt, kā stīgas valdīt, – tas vairāk skatuvei. Agrāk bijusi cita filozofija – pāris akordu noķer uz garmoškas (ermoņikām) un jau kādai dziesmai pavadījumu vari nospēlēt, tad vēl kādai… Tad prakse tiek iegūta kartupeļu talkās un cūku bērēs, līdz arī kādu gabalu vietējā večerinkā un tad jau visas kāzas varēja nospēlēt.
Arī Gunārs savus arodus apguvis pašmācības ceļā. Lasījis grāmatas, prasījis padomu. Jauno frēzi lietot iemācījās pa tālruni – caur paziņām dabūjis viena lietpratēja tālruņa numuru, tas veicis instruktāžu attālināti.
Gunārs ir pārliecināts, ka galvenais, lai cilvēkam ir iztēle. Skaistuma izjūta un loģiskais prāts. Agrāk jau nebija nekādu tehnikumu, kur amatu apgūt. Apsēdās, izdomāja un uztaisīja. Nu jā, protams, vēl svarīgi, lai rokas augtu no pareizās vietas. Augstskolas diploms nedod gudrību, tikai indulgenci kļūdu taisīšanai. Dzīves pieredze ir daudz svarīgāka.
Gunārs dzīvē daudzas lietas ir sācis no nulles. Tā teikt: nav baidījies lēkt nezināmajā. Savulaik arī piekritis trīs gadus nostrādāt Saeimā.
«Ja tev piedāvā kādu darbu, tātad tu vari to paveikt! Vismaz viens cilvēks tam jau tic, jānotic tev pašam, un tad jau puse darba būs padarīta. Un, ja tas ir jēgpilni, tad ir jādara!» tā skan Gunāra viedie vārdi.
Savas uzņēmējdarbības sākumā Gunārs šajā pusē pirmais bankā dabūja kredītu kā mūziķis. Amata brāļiem tas bijis liels pārsteigums, un nu viņam nācās veikt arī bankas konsultanta funkcijas.
Plašā seno mūzikas instrumentu kolekcija atnākusi lielā mērā pati – «pie miskastes vectēva bajānu žēl nomest, labāk atvedīs Gunāram». Tad pamazām arī piemeklējis klāt ko interesantāku, braucis pat uz Liepāju pēc retākiem eksemplāriem un ja cena demokrātiska.
Pirms pāris gadiem apkārtnē salasīti arī šmakoukas aparāti (citur Latgalē saka arī šmakovka – lai tas jūs nemulsina). Ciemiņiem uzreiz āķis lūpā. Ja jau mūzikas instrumentus var iemēģināt, gribas arī nogaršot kaut ko no vietējā šķidrā kulinārā mantojuma.
Nācās atkal visu izpētīt – kā licenci dabūt, kā akcīzes nodoklis maksājams, PVN, ienākuma nodoklis… Ja neražo cisternām, tad nekāda peļņa nesanāk, bet tūrismam gan der ļoti labi un tagad pat vietējā pagasta veikalā var nopirkt Bykovas šmakouku (tas ir senais Gaigalavas nosaukums).
Ja sanāk braukt garām un neviena no Igauņu saimes nav uz vietas, vismaz ieskrieniet vietējā bodē un paņemiet vietējo mantu skumju remdēšanai.
