Ko piedāvā Gunāra Cilinska filmu izlase 0
Agnese Logina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vislabākais veids, kā svinēt latviešu kultūras vēsturē svarīgu cilvēku piemiņas dienas, ir skatīties viņu veidotās filmas, lasīt viņu rakstītos tekstus, baudīt viņu radīto mākslu, īsi sakot, iepazīties ar viņu atstāto mantojumu. Latviešu kino un teātra aktieris, režisors Gunārs Cilinskis 23. maijā būtu svinējis 90 gadu jubileju.
Lai nodrošinātu iespēju iepazīties ar viņa paveikto latviešu kino vēsturē, Nacionālais kino centrs sadarbībā ar Latvijas Nacionālo arhīvu izveidojuši deviņu filmu izlasi, kas bez maksas pieejamas portālā “filmas.lv”.
Šī izlase turpina Kino centra aizsākto tematisko filmu kolekciju projektu, kas var kalpot kā atspēriena punkts tiem, kas grib iepazīties ar latviešu kino vēsturi, bet nezina, ar ko sākt. Atgādināšu, ka šobrīd portālā ir skatāmas astoņas filmu izlases, kas piedāvā ieskatu konkrētu personību veikumā uz kino ekrāniem, vairākas no tām, piemēram, aktiera Jāņa Paukštello un režisora Rolanda Kalniņa izlases, esmu apskatījusi jau iepriekš.
Gunāra Cilinska filmu izlasē ir iekļautas šādas filmas, kurās viņš piedalās kā aktieris un/vai režisors: “Noktirne” (1966), “Mērnieku laiki” (1968), “Nāves ēnā” (1971), “Ceplis” (1972), “Šahs briljantu karalienei” (1973), “Ezera sonāte” (1976), “Agrā rūsa” (1979), “Vilkatis Toms” (1983) un “Vilkaču mantiniece” (1990). Domājot par Gunāru Cilinski un kino, lielākoties uzmanība tiek pievērsta viņa aktierdarbiem, bet jāuzsver, ka Cilinskis ir bijis režisors deviņām filmām, kā arī bijis septiņu filmu scenārija autors vai līdzautors.
Lielākā daļa šo filmu ir pieejamas skatītājiem tikai Latvijā, taču jau kādu laiku portālā “filmas.lv” ir filmu izlase, kas pieejama arī skatītājiem ārzemēs, un “Ceplis”, kā arī “Ezera sonāte” ir skatāmas arī ārpus Latvijas, turklāt ar subtitriem. Latviešu kino klasikas pieejamība arī ārpus Latvijas ir ārkārtīgi svarīga, lai nodrošinātu, ka šie darbi turpina sastapties ar arvien jauniem skatītājiem, un galu galā šīs filmas ir tiešām tādas, ar ko ir vērts lepoties arī starptautiskā līmenī.
Gunārs Cilinskis (1931–1992) uz kino ekrāniem debitēja 1958. gadā ar lomu Adas Neretnieces filmā “Svešiniece ciemā” – tikai trīs gadus pēc viņa pirmās lomas uz teātra skatuves. Sākotnēji, protams, Cilinskis saistīja ar savu pievilcīgo ārieni, kas nenoliedzami piesaistīja skatītājus. Viņam piemita klasiski vīrišķīgs skaistums, ko papildina inteliģenta un nosvērta klātbūtne uz ekrāna – ne velti zināmākie Cilinska tēlotie kino varoņi ir tādi vīrieši, kurus varētu nosaukt par patiešām krietniem cilvēkiem.
Kā pirmo izcelšu filmu, kuru vēlējos apskatīt jau iepriekš, kad pievērsos Rolanda Kalniņa filmu izlasei, proti, filmu “Ceplis”. Tā savā ziņā joprojām turpina pārsteigt Kalniņa filmogrāfijā un, manuprāt, tehniskā izpildījuma ziņā ir viena no režisora labākajām filmām – “Ceplī” praktiski nav lieku detaļu, kā arī precīzi izveidots un nodots vēstījums.
Filma ir uzņemta pēc Pāvila Rozīša romāna “Ceplis” (1928) motīviem un stāsta par Edgaru Cepli, kurš Latvijas brīvvalstī ir izveidojis uzņēmumu un plāno kļūt arvien bagātāks, ietekmīgāks un varenāks, un viņa diženie plāni ķieģeļu uzņēmumam piesaista arvien vairāk cilvēku, kas tiek ievilkti Cepļa stāstā.
Taču pats Ceplis pārāk aizraujas ar savu mašīnrakstītāju Austru Zīli, atklāj, ka viņa izvēlētais māls ķieģeļu ražošanai neder, un viņa stāstam draud nepatīkamas beigas. Taču Ceplis izmanto visus līdzekļus, lai noveltu atbildību no saviem pleciem un padarītu kādu citu par vainīgo, lai filmas noslēgumā vienotos ar savu sievu Bertu, ka viņš “bija varens un būs”.
“Cepļa” spēks slēpjas gan filmas komandas augstajā profesionālajā sniegumā, gan filmas uzburtajā laikā un telpā – uzņemot filmas par Latvijas brīvvalsts periodu, tās komanda varēja vairāk eksperimentēt ar krāšņiem materiāliem, kas arī vizuāli filmu izceļ. Turklāt “Ceplī” ir iekļauta viena no, manuprāt, spēcīgākajām ainām latviešu kino vēsturē, proti, aina restorānā, ko pavada Margaritas Vilcānes dziesma, un šī aina ir patiešām dramaturģiski piepildīta.
Stāsts par nodevību tiek izstāstīts ar skatieniem, kas atspoguļojas pie restorāna telpu sienām piestiprinātajos spoguļos, kamēr fonā dzied Vilcāne – tiek pateikts daudz, izmantojot salīdzinoši maz vārdu. Filma “Ceplis” nesen tika restaurēta, tāpēc skatītājiem beidzot ir iespēja noskatīties šo filmu tās visā estētiskajā krāšņumā, kas dod iespēju novērtēt latviešu kino klasikas profesionalitāti un augstvērtīgo sniegumu.
Vēl viena filma, ko vēlos īpaši izcelt, ir pirmā latviešu literatūras romāna, brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiki” (1968) ekranizācija. Voldemāra Pūces radītais darbs ir sarežģīts un daudzslāņains stāsts par kādu kopienu 19. gadsimta Latvijā, kur par labo tēlu var nosaukt vien reto, pārējie shēmo un iesaistās mahinācijās un manipulācijās, lai tikai to deķi pavilktu vairāk uz savu pusi.
Daudziem “Mērnieku laiki” joprojām saistās ar skolas laika obligāto literatūru, un skaidrs, ka daudzi lasīšanas vietā izvēlējās noskatīties romāna ekranizāciju. Par laimi, arī šī filma nu ir pieejama restaurētā un patīkamā kvalitātē, un cerams, ka filmas pieejamība mudinās to noskatīties ne tikai vidusskolēnus, bet arī viņu vecākus.
Šajā izlasē ir vēl vairākas filmas, kuras noteikti ir pelnījušas atkārtotu skatīšanos ar šodienas acīm, piemēram, lieliskā Aloiza Brenča detektīvfilma “Šahs briljantu karalienei”, kas, šķiet, daudziem skatītājiem palikusi atmiņā ar augsti attīstīto policijas ekipējumu, kā arī salīdzinoši šokējoši detalizēto noziegumu.
Arī Gunāra Pieša režisētā “Nāves ēnā” noteikti ir pelnījusi, ka to skatās ne tikai skolēni, kuri vēlas izvairīties no literārā darba lasīšanas. Ar izcili vasaras smeldzei piemēroto filmu “Ezera sonāte” sākas arī Gunāra Cilinska režisora karjera, tiesa, pirmo filmu viņam uztic režisēt kopā ar Vari Braslu.
Kopumā arī šī izlase ir lielisks ieskats latviešu kino vēsturē, un, kopš tiek veikts intensīvs filmu restaurācijas darbs, ir iespējams kino klasiku beidzot redzēt labā kvalitātē, ko nudien iesaku nepalaist garām.
