Guna Roze: Pirms ausīs gaisma 4
Mēģinu uzrakstīt sleju “Kultūrzīmēm”, bet pa galvu maisās tik daudz tēmu, ka būtu jāizvēlas viena līnija… Tāpēc izmantoju, neatceros, kura literāta (viņš arī žurnālists), ieteikumu šādās reizēs spontāni rakstīt visu, kas ienāk prātā, it kā to stāstītu uzticības personai, un tad no nekontrolējami uzrakstītā noteikti kaut ko varēs izlobīt un attīstīt. Gribētos runāt par sasāpējušo jauno nodokļu likumu, bet vai tas ir aktuāli “Kultūrzīmju” lasītājiem? Gribētos par dziļumu. Par to, ko teica Iveta Šimkus, atgriežoties no prozas lasījumiem Ventspilī. Ka viņai, lasot grāmatu, skatoties izrādi vai kino, gribas, lai galva strādā, lai kūp no slodzes. Lai mākslas darbs, kuram ziedo savu laiku, liek domāt, nevis tikai lūrēt pa atslēgas caurumu, iedzerot aliņu. Te gribētos turpināt e-sarakstes diskusiju ar izdevniecības “Kontinents” redaktori Lieni Akmens. “Vai izdabāt publikai un piedāvāt vieglumu vienmēr un visur? Protams, vairāk smiesies un attiecīgi augstāk vērtēs humora gabalus. Bet es par labākiem atzīstu tos, ko lasa vien daži. Man, piemēram, ir žēl teātru publikas, kas atdzīvojas pie katra “ej d…” un tamlīdzīgiem vārdiem, bet garlaikoti snauž patiešām svarīgās ainās. Vai šī publika ir kaut ko ieguvusi no izrādes? Vai literatūra, māksla, teātris, kino ir lemti tikai izklaidēt? Tad es momentā aizdomājos par civilizācijas pagrimuma pazīmēm.”
Gribētos nosaukt vārdā jaunus, spožus talantus literatūrā, vienlaikus bažījoties, vai viņi tiks VIP ložā, kaut arī būtu simtkārt pelnījuši. Lai tiktu, jāpamāca nelēkt uz ecēšām. Lai nekādā gadījumā un nekur neizpauž savas pārdomas par eliti, un nedo’ dies – mākslā. Elites mums nav! Visiem ir pilnīgi vienādas iespējas – pilnīgi visus vērtē tikai pēc viņu radītajiem darbiem, nevis pēc darba komplektā ar vārdu vai personīgajām īpašībām un attiecībām. Patiesības pēc jāatzīst, ka ir arī tādas reizes, kad vērtē tikai un vienīgi darbus. Man zināmākais izņēmums – Kurzemes prozas lasījumi.
Pasarg’ dies, lai iesācēji neuzdrošinās i ieminēties (pat ar literārā tēla muti) melns aiz naga kaut ko pret seksuālajām minoritātēm, pret aizbraukšanu no Latvijas, ebreju bārdām, krievu tautību pasē, bomžu slinkumu utt. Šis tabu saraksts ir ļoti garš, un tu nekad nevari zināt, kurš teikums tavā darbā var aizvainot kādu, no kura atkarīgs šī darba liktenis. Gribētos runāt par dialogu ar lasītāju un par autora baudu, kad tāds veidojas. Par dzīvu atgriezenisko saiti tā vietā, kad līdzcilvēki vai nu slavē vienā mutē pat tad, ja domā citādi, vai sakniebj lūpas, lai nelādētos vai nepateiktu ko labu. Tātad par neliekulību, par neskaudību gribētos rakstīt.
Gribētos saprast, kāpēc ļoti daudzu spalvas brāļu profilos sociālajos tīklos ir pazudis dzīvs cilvēks. Nē, ne jau tāds, kurš publisko otras pusītes dāvātos ziedus vai skūpstus, bet kurš ir brīvs no kompleksiem nospiest “patīk” arī zem smieklīgiem vai mīlīgiem video un šķietami banāliem citātiem, jo viņam KĀ CILVĒKAM tie tiešām patīk! Kam ir sirdslietas arī ārpus mākslas radīšanas, kas nebaidās bildēs izskatīties nepievilcīgi vai smieklīgi. Bet varbūt šo personu dzīvā cilvēka daļai ir pseidonīms?
Negribas par Ziemassvētkiem un jau atkal uzliesmojušo labdarības pandēmiju. Negribas redzēt medijos un sociālajos profilos ierakstus un foto ar “ES un dāvana, ko ziedoju”, “ES un nabadziņš, kuram ziedoju”. Gribas pajautāt: vai tev tam pietiek laika, naudas un gribas tikai Ziemassvētku laikā?
Gribētu visu pārvērst par ziemas saulgriežiem. Priecāties, ka atkal ausīs gaisma, un naivi ticēt, ka varbūt nākamgad nebūs elites, darbus nevērtēs komplektā ar uzvārdu, ikviens drīkstēs būt minoritāte savos uzskatos. Ka līdz ar gaismas atnākšanu valsts, pašvaldības un projektu naudas tiks apsaimniekotas simtprocentīgi godprātīgi un mērķtiecīgi. Ka… Ausīs gaisma! Un arī acīs! Un sirdīs! Lai TOP!
GUNA ROZE, prozaiķe, Tukuma Literātu apvienības vadītāja un vienkārši dzīvs cilvēks
