Guna Roze: ”Pirmo puišu ciemā ir, ka ne saskaitīt…” 1
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Izlaidumu laiks. Skolās notiek distancētas atestātu pasniegšanas, sociālie tīkli atkal pilni ar laimīgo absolventu un lepno vecāku bildēm. Simboliski daudzsološs brīdis, kad daba gavilē plaukumā, bet jaunieši ticībā, ka aiz tiem vārtiem, kas tagad vaļā, ir viss.
Pilnīgi viss, tikai ej un paņem! Simboliskas ir arī izlaiduma klašu kopbildes (kādu šogad droši vien nebūs). Visi stāv glītā rindā kā uz starta līnijas, visi skaisti saposušies iekļūšanai nākamajā līmenī, visiem šķietami vienādas iespējas. Tikai pēc gadiem izrādās, ka šī bija pēdējā bilde, kur visi ir vienādā pozīcijā.
Tikai pēc gadiem tu, kas pats esi stāvējis uz šīs līnijas, saproti, cik sakrāls brīdis ir it kā parasts skolas izlaidums. Jo uzreiz pēc tam viņi visi kā pieneņpūkas tiks parauti sējā; kāds aizlidos tālu un augstu, kāds iesakņosies uzreiz un tepat – tajā pašā pagastā, pilsētā, skolā; kāds nekur un nekad vai kaut kā nebūt…
Un tieši šajā laikā sarunājoties ar senu paziņu un cita starpā apjautājoties, kā klājas bērniem, paziņa izsaka interesantu salīdzinājumu: viņas meita savā biznesā esot pašā augšgalā, tā teikt – melnā josta šajā nišā. Vēlāk, jau pēc sarunas, aizdomājos, kāds līmenis būtu jāsasniedz, lai nopelnītu nosacītu melno jostu kultūrā? Un kādā mērogā tā jožama: pirmais puisis ciemā vai viduvējība pasaulē?
Vikipēdija skaidro: “Atkarībā no karatē apguves kvalitātes karatistiem piešķir dažādu krāsu jostas. Iesācējiem piešķir balto jostu. Pilnveidojot karatē prasmes, tālāk iegūst oranžo, zilo, dzelteno, zaļo un brūno jostu. Karatē meistariem, kas to ir apguvuši visaugstākajā līmenī, piešķir melno jostu.”
Beidzamajā laikā daudz kaislību sprēgājušas ap un par balvām, konkursiem un pat kultūras preses izdevumiem. Būtu smieklīgi izlikties, ka pašiem pretendentiem uz balvu vai publikāciju ir nospļauties, jo tas tomēr ir solis tuvāk nākamās krāsas jostai. Un bez novērtējuma māksliniekam ir grūti turpināt radīt.
Pirmo puišu ciemā ir, ka ne saskaitīt visās mākslas jomās, un gan jau ne tikai Latvijā. Uzraksta trīsdesmit dzejoļus, atskaita naudiņas un visus trīsdesmit bez pašcenzūras sasien vākos – grāmata rokās! Arī tas, protams, ir solis vismaz uz oranžo jostu, un vienai daļai ar to ir gana. Līdzīgi ar gleznošanu vai muzicēšanu – skatuve arī pašu sētā ir skatuve. Auditorija maza, un pieklājības pēc pat aplaudē, toties patmīlas josta apjozta.
Citu vārddaru, skaņdaru vai krāsdaru ambīcijas ir kritiskākas: ja radīto darbu neņem pretī izdevniecība, galerija vai producentu grupa – ja nepiešķir zilo jostu, tātad darbs nav tā vērts, – lai paliek datorā, rakstāmgaldā vai šķūnī! No tiem, kam izdodas satikt savu izdevēju vai producentu, lielākā daļa kļūst tikai par kārtējo censoni savā lauciņā, un vien daži no viņiem tiek patērētāju pamanīti un iegaumēti jeb sasniedz dzelteno jostu. Lai tiktu pie zaļās, nepieciešams, lai pamana un novērtē arī blogeri, kritiķi un žūrētāji. Ar brūno jostu (vismaz Latvijas mērogā) laikam ir visgrūtāk – te jāsamēro popularitāte ar kvalitāti, bet tās bieži vien ir konfliktējošas grāvja puses un tikai izņēmuma gadījumos – divi vienā. Tātad brūnā josta lai tiek tiem, kam izdodas apvienot populāro ar vērtīgo!
Bet kā tad ar melno? Kam to? Kāda līmeņa mākslinieka mamma savai paziņai varētu lepoties: manam bērnam ir melnā josta literatūrā/mūzikā/glezniecībā? Nav viegli nominēt pretendentus, no mūsdienu personībām nešaubīgi nāk prātā tikai viens pianists un pāris operdziedātāju.
Tāpēc man gribētos melno jostu piešķirt tiem Dullajiem Daukām, kas šo mākslas būšanu kūrē. Tiem, kuri, ziedojot savu laiku un nervus, ārpus ringa buras un kuļas, un sitas, lai kāds cits varētu sasniegt savu zilo, dzelteno un zaļo.
Kam nav vienalga, kultūras procesi Tēvzemē apstāsies vai pilnveidosies; kas nav atmetuši cerību, ka zem popkultūras un tirgus blāķa tomēr arvien izsprauksies kāds garās pupas asns. Melnā josta pienākas tiem, kas to pupu iesēj, rušina un stutē.
Un te atkal jāaizdomājas par izlaidumniekiem: cik no viņiem ir aizdomājušies, ka aiz vaļā vārtiem varētu iet tieši šajā nepopulārajā virzienā?
