Guna Roze: „Noklusēšana, manuprāt, ir meli.” 2
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā man piezvanīja inteliģents, nepazīstams “Kultūrzīmju” lasītājs. Jautāja, kā vērtēju romānu sērijai “Es esmu…” izvēlētos latviešu literatūras klasiķus, par kuriem mūsdienu rakstnieki tagad rada romānus.
Kungs atsūtīja savu eseju – ļoti labi uzrakstītas un publicēšanas vērtas pārdomas par to, vai sērijas veidotājiem nevajadzēja atteikties no latviešu tautas nodevēju – galvenokārt Viļa Lāča, bet arī Andreja Upīša – iekļaušanas.
Cilvēciski es cienījamajam kungam piekrītu. Savulaik pati šajā slejā paudu sašutumu par to, ka Latvijas prozas lasījumus saista ar Andreju Upīti, it kā mums trūktu izcilu, dzimtajai zemei lojālu rakstnieku. Tomēr man nav nekādu iebildumu, ka starp Anšlavu Eglīti, Jāni Poruku, Annu Brigaderi, Aspaziju un citiem klasiķiem jaunajā sērijā būs arī romāni par Lāci un Upīti.
Jo vēsture ir tāda, kāda tā ir, un, izvairoties lasīt lappuses, kuras mēs vislabprātāk izplēstu no vēstures, nekļūstam ne labāki, ne lojālāki Mātes Latvijas priekšā. Šai gadījumā noklusēšana, manuprāt, ir meli. Pietiek atcerēties Orvela “1984”, kur šis ideoloģijas paņēmiens – nevēlamās vēstures pedantiska iznīcināšana un pārrakstīšana – ir attēlots tik spilgti, lai skaidri saprastu: nē, tā nav izeja, tas ir strupceļš.
Latviešu mākslā jau ir piemēri, kad literārs darbs veltīts neviennozīmīgi vērtētai vai pat noziedzīgai vēsturiskai personai. Uzreiz nāk prātā izrādes par Kaupēnu un to pašu Vili Lāci (abu autore ir Māra Zālīte). “Kultūrzīmju” lasītāji, visticamāk, ir izlasījuši romānu par Hitleru “Viņš ir atkal klāt”, un šie ir tikai zināmākie piemēri.
Vai autori šos darbus radījuši, lai glorificētu slepkavas? Nē taču! Vai literāti, kuri raksta par anti-personībām, tāpēc paši ir amorāli? Nepavisam ne! Krāsojot ar melno, talantīgs mākslinieks uzglezno balto. Jā, šis salīdzinājums man sanāca klišejisks, toties trāpīgs.
Intervēta par lugu “Vadonis”, Māra Zālīte pateikusi vēl precīzāk: “Tas bija mans iekšējais pasūtījums. (..) Kontekstā ar Viļa Lāča personību un laika tuvplānu tika rasts veids, kā šodien varu sabiedrībā izraisīt polemiku par, manuprāt, aktuāliem jautājumiem, par latviešu pašu līdzatbildību 1940. gada notikumos.” Man gribas ticēt, ka pašanalīzes efektu radīs arī gaidāmie romāni.
Atzīšos, vēl neesmu izlasījusi nevienu no četriem jau izdotajiem sērijas “Es esmu…” romāniem, bet patiešām gaidu, kā mūsdienu rakstnieki tiks galā ar abiem šiem biedriem. Ko viņi – Māris Bērziņš par Lāci, Guntis Berelis par Upīti – būs izvēlējušies izvirzīt priekšplānā: literāro, cilvēcisko vai politisko līniju? Nolēmu piezvanīt Bērziņam, pajautāt pašam.
Laimējās izvēlēties zvanam vispiemērotāko brīdi – tieši vakar rakstnieks bija pielicis punktu aiz romāna pēdējā teikuma. Nelaimējās, ka nebiju ieslēgusi diktofonu, jo autora vēl gluži svaigās pēcsajūtas bija intervijas vērtas. Man nav tiesību atstāstīt sarunu, atklāšu tikai, ka Bērziņam bijis mokoši, brīžiem pat biedējoši identificēties ar Lāci, jo sērijas uzstādījums ir rakstīt pirmajā personā.
Tik mokoši, ka, ikreiz pieceļoties no datora, bija jāiet dušā. Jā, un man radās pārliecība, ka romāns par latvieti, kurš parakstīja dokumentu par savas tautas deportāciju, nekādā ziņā nezaimos senču salauztos likteņus. Droši varu sacīt iesākumā minētajam kungam, ka romāns par Lāci nenozīmē slavas dziesmu viņam, nedz arī kolaborācijas attaisnošanu. Un kultūrkapitāla finansējums būs katras Sibīrijā izlietās asaras vērts.
Savā esejā inteliģentais kungs citē Māras Zālītes atbildi uz jautājumu par padomju režīma upuriem: “Ja Lāci sauksim par upuri, tad – kā lai saucam tos, kuri pēc viņa pavēles tika nolemti iznīcībai? Lācim bija izvēle, viņa represētajiem cilvēkiem tās nebija.”
Interesanti, ka Māris Bērziņš savu romānu sāk tieši ar dialogu par izvēli, viņš man to nolasīja. Dialogs nepārprotami norāda autora attieksmi pret Vili Lāci, bet viena frāze tajā noliks uz lāpstiņām ikvienu lasītāju – mūs, kas šeit un tagad veidojam valsts vēsturi kā arāji, lūdzēji, pašlabuma meklētāji un arī… potenciālie nodevēji.
