Guna Roze: Vecāku un vecvecāku varā ir veidot bērna dvēseles “ēdienkarti” 2
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Laimīgākais un arī apcerīgākais aizvadīto dienu notikums man bija Mātes diena. Sarunas ar atvasītēm, atsevišķi mirkļu uzplaiksnījumi neviļus aizvilināja pārdomu tālēs.
Arī par to, kā kultūra, ko nu jau pieaugušie bērni baudīja savā bērnībā, veidojusi viņu personības. Jo mēs esam tas, ko ēdam. Bez jebkādām pārnestajām nozīmēm.
Ne mazāk svarīga par barību, ko saņem kuņģis, ir tā, no kuras pārtiek cilvēka dvēsele – ar ko piepildām sirdi un prātu.
Bērnus audzina ne vien vecāki, bet arī viss, caur ko mazuļi iepazīst pasauli. Tas, par ko viņi smejas, par ko raud; ko vēlas klausīties, skatīties, kur līdzdarboties.
Bērna patērētās kultūras vai subkultūras saturs ir kā veidne, kas mazo sirsniņu mīca un krāso tādu, kāda tā būs pieaugusi; par ko tā pēc gadiem gribēs smieties vai ierēkt, kam līdzi just.
Alternatīva kultūrai ir tikai daba, ja vien tā ir ikdiena – vide, kurā bērns aug. Taču tā ir tikai lauku bērnu priekšrocība.
Domājot par bērniem veltīto kultūru, vispirms nāk prātā grāmatas, tad leļļu un dramatiskā teātra izrādes, TV raidījumi, arī skaņu ieraksti. Un, protams, mutvārdu folklora, galvenokārt – pasakas.
Pasaka ir pasaka, tāpēc, ka tā pasaka. Pasaka pasaka, kas ir balts, kas melns; kurš kuru uzveic vai apmuļķo un kāpēc tas ir izdevies. Par ko un kāpēc dažādi pasaku varoņi saņem atšķirīgas algas…
Pasaka ir labākā teicēja, ja vien vecāki tās saviem mīluļiem ne tikai lasa, bet arī paskaidro zemtekstus. Protams, ja paši tos saprot.
Katrai mammai un tētim ir savas atmiņas par mirkļiem, kas veidojuši atvasīšu personības. Kad auga manējie, vecākā meita katru vakaru gaidīja TV raidījumu “Miedziņš nāk” un, tam beidzoties, vienmēr raudāja, jo sedziņa jau atkal un atkal neielidoja tajā vienā lodziņā…
Visticamāk, animācijas veidotāji par šo “sīkumu” pat neaizdomājās, taču bērns pamanīja un raudāja, jo kāds palicis mīļuma apdalīts, kādam salst ne tikai augumiņš… Jaunākā meita atzinās, ka viņas bērnības trauma ir multfilma “Karalis lauva”, jo tā bez liekām ceremonijām un paskaidrojumiem nodemonstrēja, ka pasaulē mīt arī ļaunums un nodevība.
Tagad, jau pieaugušā vecumā, viņa saka: “Šī filma lika aiz auss, ka dzīve nebūs rožu dārzs. Trīs gadu vecumā – vai nav par agru, mamm?” Protams, vecākiem sāp sirds par katru bērna izlieto asaru, bet tieši tās viņus veido par Cilvēkiem, jo “ne smieklam es atnācu”.
Tagad, kad bērni izauguši, redzu, kā viņu bērnības iespaidi – sirsniņas sāpinātāji – veidojuši attieksmi pret cilvēkiem, notikumiem un, galvenais – savu lomu tajā. Tas ir perfekts spogulis.
Vecāku un vecvecāku varā ir veidot bērna dvēseles “ēdienkarti”. Raudzīties līdzi, kādas grāmatas viņi lasa (un vai vispār lasa), kādas multfilmas skatās, ar kādām datorspēlēm notriec laiku.
Piedāvāt labāko, vērtīgāko, nevis populārāko vai pieejamāko. Latviešiem ir brīnišķīga bērnu literatūra, ne velti tā ir pieprasīta visā pasaulē. Labestīga, gaiša, pasakaina. Jo mūsu grāmatiņas pasaka.
Latviešiem ir arī kolosālas multfilmas, kas māca nevis izklaidēties, errojot citus, kā “Toms un Džerijs”, bet mīlēt, rūpēties, draudzēties, dalīties. Mūsu zelta fondā ir “Zaķīšu pirtiņa”, “Pasaka par vērdiņu”, “Zelta sietiņš”, “Si-si-dra”, “Kabata” un daudzas citas.
Mums ir brīnišķīgas bērnu dziesmiņas un TV seriāli – “Lupatiņi”, “Tutas lietas”, “Kaste – este”. Mums ir vislabākais! Un labākais, ka bērnu kultūru neierobežo pat pandēmijas noteikumi.
Tie, kas apmeklē bērnudārzus, mācās pasauli un sevi pasaulē tāpat kā pirms Covid ēras. Tie, kas aug mājās, var lasīt, skatīties, klausīties, doties dabā, lai vērotu, domātu, veidotos. Jo bez cirka vai masu pasākumiem bērnu dvēselītes nudien nav apdalītas.
