Guna Roze: Nav cilvēku, nav iestāžu! Jeb: nav cilvēku, nebūs būt arī kultūrai! 4
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Lauku skola. Ciemata pasta nodaļa. Starppilsētu autobuss. Pagasta bibliotēka. Sporta laukums. Kultūras nams. Lauku ambulance un slimnīca, jo tikai vesels gars uztur veselu miesu (nekad neesmu ticējusi, ka ir otrādi).
Viens izslēdz otru, otrs – pirmo.
Šādā vai tādā secībā kļuvuši par ekstrām, šie lielumi ekonomiskās izdzīvošanas kariņā beidzamo divdesmit trīsdesmit gadu laikā krīt cits pēc cita. Likvidēti. Slēgti. Pasludināti par lieku nastu.
Ēkas bezatlīdzības lietošanā nodotas laikazobam, un tas vienlīdz negausīgi aprij tiklab skaistos septiņpadsmitā deviņpadsmitā gadsimta namus, kā bezpersoniskās padomju laiku sēnes.
Ciematnieku acu priekšā sagrūst liecības par rosīgākiem laikiem. Iespējams, kopā ar ticību, ka reiz bijusī rosība varētu atsākties.
Šovasar caurbraucu ciemam, kur beidzu pamatskolu. Skola, ko vēl nesen par Eiropas naudu pamatīgi uztjūnēja, pirms pāris gadiem slēgta. Turpat blakus bija ambulance, pasts un bibliotēka. Slēgti.
Kādu kilometru tālāk – kultūras nams, kur notika skolas Jaungada eglītes (Ziemassvētki tolaik gaidīja atkaldrīkstēšanas laikus) un izlaidumi, nodejotas neskaitāmas balles, karnevāli un diskotēkas.
Arī klubs likvidēts un laikazoba aizkosts.
Tāda bijusi arī šīs pašvaldības izvēle, kad nācies notēmēt uz ekonomiski neizdevīgu spēlētāju. Jo valsts jau sen tādiem sīkumiem kā ārrīgas izglītība un kultūra uzgriezusi muguru, “būt vai nebūt” izšķiršanos atstājot pašvaldību ziņā.
Bet ekonomiski neizdevīgi šie lielumi kļuvuši tāpēc, ka cilvēki pametuši laukus.
Nav cilvēku, nav iestāžu! Jeb: nav cilvēku, nebūs būt arī kultūrai!
Tai pašā laikā cilvēki izvēlas dzīvot tur, kur šīs iestādes ir. Jo kultūra sākoties ar tualeti.
Gribi pagastā iedzīvotājus? Raugies, lai būtu labierīcības: bērnudārzi, skolas, kultūras un sporta tempļi – vieta un telpa miesas un gara veselībai.
Domās riņķojot pa apburto apli, meklējot tā galu vai sākumu, atminējos, kā pirms gadiem divdesmit nokļuvu kāda Vidzemes pagasta kultūras nama ražas svētku ballē. Pilnā omulības, smieklu un pelnītai atpūtai piedienīgu izdarību.
Tur rosījās aktīva un omulīga kultūras nama vadītāja Līga, ko vietējie draudzīgi dēvēja par klubņiku. Latviski neatdarināmā vārdu un asociāciju spēle (kluba zemene/ kluba odziņa) viņai piestāvēja kā oga uz kūkas.
Klubņika – tā turpmāk domās dēvēju visas iepazītās lauku kultūras namu vadītājas (jā, parasti tās ir viņas) – sava pagasta ļaužu nesaldās dzīves odziņas.
Jo katra viņu noorganizētā viesizrāde, katri dzejas lasījumi vai kinoseanss vietējiem ļaudīm ir svētki. Neikdienas svētki.
Kurš gan no laba prāta izvēlēsies dzīvot vietā, kur paredzama tikai ikdiena, ikdiena un ikdiena? Kas bija pirmais: vista vai ola?
Tā arī neradusi atbildi uz mūžīgo jautājumu, aizdomājos, vai viegli būt ekskluzīvi nelikvidēta kultūras nama klubņikai šodienas tirgus apstākļos? Ko no viņas gaida pašvaldība, ko ciema ļaudis?
Jo abiem viņas ir mazliet dievi, mazliet ubagi un peramie zēni.
Viņām jāprot sabalansēt pasākumus visām gaumēm: sākot no horizontālas “stand up” komēdijas un danču vakara, beidzot ar izteikti vertikālu koncertu vai literāru pasākumu.
Viņa – tieši vietējā klubņika – var izvēlēties, kuru ceļu iet: izdabāt vairākuma prasībām pēc viegla satura izklaides vai lēnām un uzmanīgi pieradināt pie kvalitātes, tādējādi veidojot ne vien cieminieku gaumi, bet arī pašus cilvēkus par izvēlīgiem, kritiski domājošiem ļaudīm.
Viņas ir vietējās burves, kuras saprot, ka vide veido cilvēku, pat ja cilvēks ir sagrāvis vidi. Viņas tic, ka ir vērts. Par spīti katram spieķim ritenī, par spīti katrai skepsei – ir vērts!
Vēroju mūspuses klubņiku darbu un baidos skaļi elpot, lai neiztraucētu. Jo, rau! Veidojot vidi, viena ņem un uzbur savam kultūras namam… pilnīgi jaunu koncertflīģeli.
Un izrādās, par spīti skauģu un skeptiķu prognozēm (kurš gan te nāks uz tik elitāru koncertu?!), zāle allaž izrādās ļaužu pilna.
Jo ar kultūru ir tāpat, kā ar ēdienu: to, kas īsti labs/garšīgs/uzturvielām bagāts, tu apzinies tikai tad, kad pēc ilgstoši lietota ūdenskliņģera esi nobaudījis īstu kūku.
Tāpēc ražas svētku laikā es uzsaucu tostu par klubņikām!
