Guna Roze: Medijs, kas labāks par sabiedrību 1
“Kultūras mediji atrodas nopietnā krīzē,” jau pagājušā gada izskaņā ziņoja gan drukātie, gan elektroniskie Latvijas mediji. Satraukušies ir ne vien filantropi, kas kultūras medijus veido, bet arī patērētāji: literāti, mākslinieki, mūziķi, dizaineri, filozofi un vienkārši inteliģenti cilvēki.
Daļa patērētāju satraucas tāpēc, ka bez šīs periodikas pietrūks dienišķās maizes jeb skābekļa absolūti nemateriālā nozīmē, citi – ka zudīs publicēšanās iespējas.
Zinu, ka neesmu vienīgā, kas bez iebildumiem šādos medijos ļāvuši samazināt honorāru par savu darbu līdz vērtējumam “simbolisks”, vai idejas vārdā vispār no tā atteikušies. Tomēr šādi žesti nav dzīvotspējīgs risinājums medijam.
Novembra beigās kultūras ministrs Nauris Puntulis saņēma vēstuli no deviņu kultūras mediju redaktoriem (vēstule publicēta Latvijas Rakstnieku savienības mēnešraksta “konTEKSTS” janvāra numurā), kurā aicina rast risinājumu sen milzušai problēmai, lai kultūras periodika neiznīktu pavisam.
Cita starpā vēstule atgādina absurdo faktu, ka kultūras mediju niša ir atstāta brīvā tirgus konkurencē kopā ar sieviešu žurnāliem un dzelteno presi.
Citēju: “”Latvijas Pasta” abonēšanas katalogā sadaļā “Māksla un kultūra” tiek piedāvāti arī izdevumi “Rīgas Viļņi”, “Ievas stāsti” un “Patiesā Dzīve”, kropļojot izpratni par to, kas ir māksla un kultūra.”
“Esam sadzirdēti,” janvāra “konTEKSTĀ” raksta tā galvenā redaktore Sandra Ratniece, pastāstot, ka tikšanās reizē ar vēstules autoriem ministrs rosinājis veidot darba grupu, kas jau janvārī sāks meklēt valsts atbalstīto kultūras mediju finansēšanas modeļa labākos risinājumus.
Atzīšos: pagaidām neredzu iemeslu priecāties,
jo labskanīgais “darba grupa” bieži ir tikpat vērts, cik salmiņš slīcējam. Janvārī atlikusi vairs tikai pusotra nedēļa, bet, kā izrādās, darba grupa vēl nav pat sasaukta. Kā tā? Ja sistēma strādā pareizi, jebkuram lēmumam seko izpildvaras rīcība.
Pāris gadu laikā strādājot pašvaldībā, diemžēl vairākkārt esmu pieredzējusi cerīgo “vajag veidot darba grupu”, taču tālāk par lēmumu “izveidot” nekas nav pavirzījies. Vai minētās sarunas rezultāti ir nodoti izpildei Kultūras ministrijas ierēdņiem? Lai kaut kas patiešām notiktu, vēstules autoriem vajadzētu nemitīgi “kāpt ministram uz papēžiem”.
Nešaubīgi piekrītu žurnāla “Domuzīme” galvenajai redaktorei Rudītei Kalpiņai, kura kādā intervijā sacīja: “Visticamāk, vajadzīgo finansējumu var atrast – vienkārši literāti ir bijuši samērā klusi.”
Kultūra gan valsts, gan pašvaldības budžetos ir dotējamo nozaru sarakstā, tātad naudai, kas nepieciešama nozares medijam, tāpat arī Ventspils Starptautiskajai Rakstnieku un tulkotāju mājai un Dubultu rakstnieku mājai, jābūt ieplānotai budžetā, tāpat kā skolotāju algām. Nevis šo mediju redakcijām jācīnās par finansējumu VKKF projektu konkursos, tādējādi riskējot saņemt atteikumu, un vienlaikus konkurējot ar neregulārajiem projektiem.
Kultūras mediju nedotēšana līdzvērtīga skābekļa aparāta atņemšanai ģimenes loceklim, kuram tas ir vitāli nepieciešams.
Turklāt tie, kam draud atņemt skābekli, taču redz, cik neprātīgi kultūras nauda tiek izšķiesta citkārt.
Nebaidīšos atgādināt nesamērīgi dārgo, ārpus valsts simtgades plānoto pasākumu programmas realizēto koncertu “Mīlestības vārdā”.
Manuprāt, ļoti pietrūkst divi drukātie mediji: ikmēneša žurnāls, kā ikoniskais “Avots”. Un līdzīgs iknedēļas izdevums, kāds reiz bija “Literatūra un Māksla”, kā arī šo izdevumu interneta vietnes.
Vismaz pāris paaudzes vēl atceras, ka “Literatūra un Māksla” (1945–1994) ieņēma īpašu vietu Latvijas domāšanas telpā. Iespaidīgā 80 000 lielā tirāža liecināja par laikraksta ietekmi un nozīmi sabiedrībā. Šādi mediji palīdzētu atjaunot visu mākslas nozaru savstarpēju komunikāciju, jo šobrīd tās ir pasaules, kas nesatiekas.
“Mediji nevar būt labāki par sabiedrību. Tad tie vienkārši izput,” paudis Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze. Es gan gribu ticēt, ka ir otrādi – šāds medijs neļautu izputēt sabiedrībai.
