Guna Roze: „Tikšana galā ar savu “nepatīk” veido personību” 6
Guna Roze, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Oktobra sākumā kādas skolotājas “Facebook” laika līnijā uzdūros Latvijas sabiedriskā medija rakstam “Visi skolotāji ir latviešu valodas skolotāji. Saruna ar izglītības eksperti Zani Oliņu (https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/sarunas/visi-skolotaji-ir-latviesu-valodas-skolotaji-saruna-ar-izglitibas-eksperti-zani-olinu.a423981/). Skolotāja neatklāja savas pēcsajūtas, tātad mērķis bija ļaut katram domāt pašam.
Vieglāk, protams, ir nedomāt. Bet, tā kā raksts skar latviešu valodu un intervētā izglītības eksperte ir projekta “Skola 2030” mācību satura ieviešanas struktūrvienības vadītāja, apjomīgo sarunu izlasīju ļoti uzmanīgi. Un… gribot negribot ir jādomā. Ekspertes paustā pārliecība vienlaikus skumdina un raisa asu protestu, jo piedāvātais risinājums – tas, kā skolām turpmāk būs jāstrādā ar valodas mācīšanu, grauj izglītības jēgu un diemžēl apdraud latviskās identitātes pamatu pamatus – latviešu valodas ilgtspēju.
Jāatzīst, Zane Oliņa uzsvēra arī vairākas pārbaudītas vērtības, piemēram, to, ka 21. gadsimtā lasītprasme bērniem ir liela problēma un tā sākas ar nelasīšanu mājās. Pieminēja bibliotēku nozīmi un nepieciešamību to apmeklējumu padarīt par ieradumu. Jā, iespējams, vislabākais veids, kā piespiest skolēnu izlasīt Raini vai “Zaļo zemi”, ir teātra apmeklējums, bet nevaru piekrist, ka izvēlei, kādā formātā skolēns apgūst literatūru, vienmēr jāpaliek skolēna ziņā. Piedāvājums ir ļoti, ļoti svarīgs, lai neaizvestu nepareizā virzienā.
Jā, valoda mainās un iet līdzi laikam, bet nevaru piekrist, ka šis process atstājams pašplūsmā, taču tieši to vēlas pateikt eksperte: “Sadarbība starp latviešu valodas skolotāju un citu priekšmetu skolotājiem ir ļoti būtiska, lai tematika, par kuru skolā sarunājamies, būtu tāda, kas jauniešiem liek aizrunāties, nevis virspusēja – nevis jāanalizē gramatika noteiktās teikumu konstrukcijās. (..)
Tā, ka es valodu lietoju ikdienā, nevis mācos par to kā par atsevišķu akadēmisku parādību. (..) Ja mūsu vienīgais vērtēšanas kritērijs ir pareizrakstība un mūs neinteresē, vai vēstījumā ir saturs un autora pozīcija, tad mēs nepanāksim, ka jaunieši mums nāk līdzi un ierauga valodu kā ļoti nozīmīgu dzīves instrumentāriju.
Ko mēs īsti gribam panākt? (..) Gramatika ir vajadzīga, tai ir milzīga nozīme, komatiem ir milzīga nozīme, bet, ja liek rakstīt diktātu un vienkārši atvelk balli par katru komatu, bet neinteresējas par viedokli – nav iespējams dabūt, ka jaunietis nāks līdzi. Tas vienkārši nevar notikt.”
Bāc! Kas tas bija, gribas izsaukties. Piedāvājums pakāpties desmit soļus atpakaļ izglītības jēgā, skolas virsuzdevumā? Latviešu valodas aģentūras pētījums secinājis, ka skolēni “nekādā veidā nenoliedz to, cik ļoti svarīgi ir mācīties latviešu valodu.
Viņi patiešām uzskata, ka to ir ļoti nozīmīgi darīt, vienīgi viņu ieteikums ir tas, ka ir jāmainās pieejai un tam, kā viņi mācās valodu.” Taču te nu, šķiet, skolēni ir pārprasti. Protams, gramatika “maziem bērniem nepatika”, bet arī tikšana galā ar savu “nepatīk” veido personību un attīsta prātu. Arī matemātika taču sākas ar “gramatiku” – reizrēķinu, piemēram.
Kāpēc tik zemu jāvērtē bērnu prāta spējas un vismaz atsevišķu skolēnu vēlme skolā patiešām mācīties, nevis gaidīt, ka skolotājs viņu izklaidēs. Tā rodas “ejam ēst kaķi”, un tas ir maigākais piemērs. Tā rodas politiķi, kuru valodā ir neērti klausīties. Četrus gadus pavadot pašvaldībā, bieži bija kauns par kolēģu trīsdesmitgadnieku publiskajām runām un rakstiskajiem komentāriem, kur sakāmā jēga pazuda tieši gramatikas un pat vārdu nozīmes nezināšanā.
Galu galā Zane Oliņa uzsver, ka skolotāji nav vainīgi, ka bērni raksta sliktā literārā valodā un gramatiski nepareizi. Jā, skolotāji nav vainīgi.
Skolotāji labāk nekā ekspertu konsiliji zina, cik būtiska ir gramatika. Vainīga ir nemitīgā eksperimentēšana ar mācību saturu un jaunatradums – kompetenču izglītība, kas ved nekurienē. Skotijā jau ir sapratuši, ka šī pieeja bija kļūda, jo jaunieši, kas mācījušies “kompetenti” un tagad beidz vidusskolu, no skolas iznāk tik nekompetenti, kā valsts vēsturē nekad agrāk nav bijis.
Tāpēc atļaujos paust, ka Zanes Oliņas valodas mācīšanas piedāvājums ir kropls un uz to nedrīkst nereaģēt.
