“Guļu laivā kā atvērta vēstule”. Rutas Štelmaheres dzeja 4
Māksliniece, dzejniece Ruta Štelmahere (1965) dzimusi Jelgavā, kopš 1988. gada dzīvo Jēkabpilī.
Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūru Vizuālās mākslas apakšnozarē, A. Naumova un K. Zariņa gleznošanas meistardarbnīcu (2001). Strādājusi par mākslinieci noformētāju LLA “Vecauce”, vadījusi pulciņus Jēkabpils skolēnu interešu namā. Kopš 1993. gada – Jēkabpils mākslas skolas pedagoģe. Kopš 2002. gada vada mākslas studiju pieaugušajiem “Slieksnis”. Piedalās kopizstādēs, 11 personālizstāžu autore. Līdz 6. aprīlim Ojāra Vācieša muzejā Rīgā apskatāma Rutas Štelmaheres gleznu izstāde “Dzimšanas diena”. Dzejoļus publicē kopš 1983. gada. Dažus gadus bijusi Jēkabpils radošās apvienības “Literāts” vadītāja. Iznākuši dzejoļu krājumi “Ieskaties sēklai acīs” (1998), “Klēpis” (2011, Literatūras gada balva dzejā) un “Krekls” (2016).
– Kā tevī sadzīvo dzeja un māksla – vai tās viena otru papildina vai konkurē par laiku un domām?
R. Štelmahere: – Izjūtas ir dažādas. Reizēm, varbūt pārsvarā, šķiet, ka papildina, bet reizēm ir tāda vainas sajūta, ka neizdaru pietiekami labi, nespēju darāmajā līdz galam iedziļināties. Laikam jau visvairāk traucē dzīves fragmentārisms – daudz darba, sabiedriskās aktivitātes, ģimene, bet māksla un rakstīšana vairāk paliek fonā. Tad labi, ka ir iespēja aizbraukt uz Rakstnieku māju Ventspilī vai kaut kur citur, paiet malā no ikdienas norisēm, pabūt vienatnē. Geznot ir iespējams arī tad, ja kāds tuvumā, mākslas studijā mēs pat gleznojam kopā, bet rakstīt cilvēkos man nekādi nesanāk.
– Vai ir kaut kas – vieta, laiks, apstākļi –, kas palīdz tapt dzejai?
– Vienatne laikam ir būtiskākā. Man nav alku pēc ārzemju ceļojumiem, lai gan arī tas ir ļoti forši – svaigs redzējums, citas kultūras pieredze, iespēja redzēt, izjust pasauli. Šobrīd man ir svarīgāk iepazīt, piedzīvot savu zemi. Pagājušajā gadā devos vairākos nelielos izbraucienos. Biju Rubā, kur ir manas mammas dzimtene, apciemoju cilvēkus, kas dzīvo mana vectēva mājā, izstaigāju bērnības vietas, peldējos bērnības upē Vadakstē. Padzīvoju tur pāris dienas. Agrā pavasarī biju aizbraukusi uz Zasu vienatnē paklejot pa muižas parku, saliņām, tiltiņiem pār uzplūdināto Zasas upi un dīķīšiem. Tā man arī radās vīzija par baronu Zasu. Tāpat pērn pāris dienas padzīvoju Līvānos, devos tādā kā svētceļojumā uz bijušajām sinagogām un ebreju nošaušanas vietu Grīvas mežā.
– Laikā pirms Lieldienām arī tie, kas baznīcā neiet un sevi par kristiešiem nesauc, arvien biežāk pievēršas kādām gavēņa praksēm. Ko tev nozīmē šis laiks?
– Jāsaka, es neesmu sākusi praktizēt baznīcas gada gavēņa laikus, ir bijušas domas, ka varbūt vajadzētu, bet īsti neesmu sajutusi sava iekšējā cikla atbilstību tam. Svarīgāk man šķiet saprast, kas īsti ir gavēnis, ko man nozīmē lūgšana un atturība. Ne kā pašmērķis, vingrinājums, bet kā nepieciešamība atteikties no kaut kā laba kaut kā labāka vārdā. Svarīgi, ka šis laiks ved pretī Lielajai Piektdienai un Lieldienām, kas nav atkarīgi no manas pareizās uzvedības, bet gan no Kristus.
DZEJAS ABC
Linda Grīnberga, “Ubi Sunt”: “Rutas Štelmaheres dzeja noteikti nav tiešs ikdienas vērojums, tās mehānisks noraksts. Starp lasītāju un autores radīto dzīves tvērumu vienmēr ir kāda robežšķirtne, kura jāpārvar, un visbiežāk tā ir laiktelpa, kurai jāpielāgo uztvere vai jānoskaņojas.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Rutas Štelmaheres jaunākos dzejoļus.
***
Lido horizonts slīpiem vēzieniem
Lido jūra ar krabjiem un vēdzelēm
Aizlido buras kā balti nēzdogi
Aizlido piecstāvu izmisumi
Patvērums vētras acij pa vidu
Guļu laivā kā atvērta vēstule
*
caur piķa katlu
caur tīru aklumu
redzam ik kukainīša
ik zāles prieku
ik zibens stiebru
biezs lietus rieciens
griež saule dienu
vai saulei ir grieži
vai saulei ir brieži
vai Dievs smejas saule
kad skandina piešus
*
viņš spēlēja neprātīgi
visas meitenes izlaida bizes
visi augļi novilka mizas
visiem kioskiem plaisāja sienas
un saldējums plūda pa ielām
mēness suņi peldēja pienā
viņš dziedāja: Dievs ir miris
un meitenes sauca: tā ir!
zem liepas pilsētas vidū
viņam pēkšņi iespēra zibens
Līvāni
Ceļš uz Grīvas mežu
dūc trimmeri bites un dunduri, –
noslāpē lielgabalus no septiņdesmit gadus dziļa meža.
Pār tveicīgiem laukiem lido ebreji
milzīgās kurpēs kā cerību dirižabļos
mākoņu pujenes pabirst virs milzīgām priedēm.
liepziedu smarža ieberžas grantī, ceļam uz krūtīm Dāvida zvaigzne.
vietējie zēni lāpa pairušo dzīvi bārā, kas ierīkots sinagogā
Upes iela
ubaglīcī katram nabagam savs ielas līkumiņš, ainavas gabaliņš ar meldriem pie Dubnas upes un dzeltenbaltu saules vēršaci ūdenī. tik skaisti, ka grūti pamanīt Dievu, kas nāk pa Upes ielu ubaga tarbiņu kaklā.
***
agrāk vai vēlāk strazdi apēdīs ķiršus
saimnieks pievarēs putnus
tad aizies pa krastu grantij šņirkstot
suns zem būdas slēps kaulus
paliks kafija nemalta nenopļauts lauks
agrāk vai vēlāk saule upmalā nokāps
apliks lakatu mēļu notupsies niedrēs
nogrims atspīdums upē
kopā ar krastu un putniem
agrāk vai vēlāk zivtiņa iznirs
bērni mācīsies runāt
sirmgalvji klusēt*
*Ebreju sakāmvārds: “Sākumā bērni mācās runāt, un tad klusēt”
Zasa
*
Skolas direktore nogurusi atlaižas piesaulē, nemanot paceļas virs sakoptajām ēkām un pamana, kā barons jāj no medībām melnā spīdīgā zirgā. Melni medību suņi izgaiņā pie skolas izstīdzējušos pusaudžus, kuru rokās zied trejkrāsu telefoni. Vecā vešeriene, tos redzēdama, aiz brīnumiem alejā salapo kā simtgadu liepa.
*
smiltis ir piekrastes atmiņu klade
naktī barons viens iziet peldēties upē
nemana – tumšzaļā zālē ņudz silta radība
peldvietā pārīši zviln mobilo telefonu sofās
gail skolas internāta zēnu cigarešu gali
barons iziet viņiem cauri nepieskaroties
ielaižas tumši pelēkos ūdeņos
pie kājām tam elpo kapara zivtiņas
pie vaiga pieskaras silpurenes
nākamajā rītā barons guļ slims spilvenu ierakumos
kalpiem slepus liek no upes izzvejot
revolūcijā degošās pils atspīdumu
dzer dzērveņu vīnu baidās pamest slēptuvi
tapt ievainots no slēptu skatienu lodēm
pēc gadsimta skolas direktore šajā istabā vāra kafiju
aizturēti skatieni trāpa viņas logā
*
Pēc priekšsēdētāja lūguma uz talku pils parkā ierodas mākoņi tumšpelēkās pufaikās ar skārda lejkannām, līst tik ilgi, ka izveidojas līkumaina upe ar mazām saliņām. Barons, kas cukurkalniņā dzer rīta tēju, vairs netiek atpakaļ. Ūjina kalpus, lai taisa tiltu.
***
manu putniņ skrajā Kurzemes priežu mežā
mēļi oranža gaisma spēlē lautu un klavesīnu
neej Matilde skaistā tur sūnās mīt dzelžu eži
celmu dobumos vecos zeļļi lej melnu vīnu
neej viena kur vēji min neprāta plēšas
mūzika – ugunsmūris kas nenodzēšams
barons netiks tam cauri kad pārbrauks no tālās Vīnes
manu zīlīt neej gar upi kalpi tur zvejo vēžus
tavi mirušie bērni straumes vidū reiz redzēti sēžam
skumjas kā zīdītājas sekos tev nobristās vīzēs
***
ģipša putekļu dūmakā gar bronzas pieminekļiem kas apslāpē šķavas
gar ieputinātiem gruvešiem ko noapaļojis jūgendstila tēlnieks Laiks
uzvilkuši apspīlētus neesamības tērpus un cukurvates cepures
mēs slīdam pa neredzamām ielām kurlos tramvajos
tikai kafija bažīgi šļakst baltās iedomu krūzītēs
bet mēs nezaudējam mieru
