Brīvdabas muzejs birokrātijas Prokrusta gultā 16
Plaši izskanējis, ka Brīvdabas muzejā pazuduši ap 1000 eksponātu un 3000 nav inventarizēti, tā stratēģija esot draņķīga, turklāt izstrādāta ārpakalpojumā. Rezultāts varot būt tāds, ka Brīvdabas muzeju, iespējams, reorganizēs vai pat slēgs.
Kā cilvēks, kas reiz strādājis Latvijas valstisko muzeju sistēmā, varu teikt – nezinu, vai Latvijā atrastos kāds muzejs, kas pat jebkurā ierindas inventarizācijā varētu lepoties ar absolūtu perfekciju tehniskajās lietās – it sevišķi, ja tā krājumā kā Brīvdabas muzeja gadījumā ir vairāk nekā 150 000 vienību, turklāt krietna daļa atrodas pavisam specifiskos glabāšanas apstākļos (tie tāpat jau nav adekvāti nevienā Rīgas muzejā – tāpēc ar tādu ilgošanos tiek gaidīta jaunās krātuves Pulka ielā uzcelšana), bet par visu šo bagātību atbild daži cilvēki, kuru alga ir tikai nedaudz virs minimālās. Jāpiekrīt tiem, kas uzskata, ka patiesībā tomēr jautājums ir par ko citu – tehniska problēma tiek jaukta kopā ar stratēģisku, konceptuālu un ideoloģisku izšķiršanos. Nevar pat iedomāties kaut ko absurdāku par situāciju, ka Latvijas valsts simtgades gadā tiktu likvidēts muzejs, kam ir tik būtiska nozīme nacionālās identitātes stiprināšanā. Tāpēc no Kultūras ministrijas (KM) Kultūrpolitikas departamenta muzeju nodaļas vadītāja Jāņa Garjāņa puses sabiedriskajā medijā runāt pat par tikai hipotētisku Brīvdabas muzeja slēgšanu ir, maigi sakot, bezatbildīgi. Kultūras ministre Dace Melbārde gan apliecinājusi, ka tā darbības pārtraukšana nav pieļaujama.
Sociālajos tīklos izskan pieņēmumi, ka, ņemot vērā šā objekta izcilo novietojumu, skandālā, iespējams, iejauktas kādu grupējumu ekonomiskās intereses. KM toties uzsver, ka “strādā pie vadības maiņas” – runa ir par Brīvdabas muzeja direktori Ilzi Millersoni, kuru tā jau kopš 2014. gada cenšas atlaist no darba, kā tiek apgalvots, neprofesionalitātes dēļ, tomēr tiesa viņu ir atjaunojusi amatā. To, ka Millersone nav spējīga vadīt muzeju, 2017. gada decembrī apstiprinājusi arī Latvijas Muzeju padome, tomēr Latvijā iesakņojušās neefektīvās muzeju pārvaldes sistēmas dēļ realitāte ir tāda, ka direktore nu jau vairāk nekā divus mēnešus slimo, bet muzejs turpina nīkuļot, saņemot valsts dotāciju. Absurds arī, ka vienā no lielākajiem valsts muzejiem nepastāv pat kārtīga apsardze un signalizācija, lai izvairītos no tādām situācijām kā tikko, kad notika ielaušanās vienā no tā objektiem.
Skaidrs, ka šis ir gadījums, kad jānāk jaunai, enerģiskai vadībai ar skaidru redzējumu par muzeja nākotni, lai lietas mainītos – tas kļūtu mūsdienīgāks, draudzīgāks apmeklētājiem ar bērniem, pats spētu piesaistīt līdzekļus savai attīstībai. Protams, muzeju krājuma priekšmeti ir jāinventarizē, un nav pieļaujams, ka tie mētājas apkārt un pašiem tā darbiniekiem nav ne jausmas, kur tie atrodas. Tomēr krājumu inventarizācijas sistēma muzejos šobrīd ir pārāk smagnēja un daudzos gadījumos notiek pēc senlaiku metodēm. Turklāt, un tas ir aktuāli Brīvdabas muzeja gadījumā, pat tad, ja priekšmets zaudējis savu muzejisko vērtību, piemēram, atrodoties nepiemērotos glabāšanas apstākļos, lai to izslēgtu no muzeja krājuma, ir jāiziet garš administratīvais ceļš.
Diemžēl šobrīd Brīvdabas muzejs stagnē – tāpat kā, piemēram, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Aizsardzības ministrijas pakļautībā esošais Kara muzejs un citi. Tomēr šis skandāls, no vienas puses, vēlreiz apliecina to, ka no muzejiem tiek prasītas koncepcijas un stratēģijas, taču, no otras puses, šajā jomā strādājošajiem nav noslēpums, ka gandrīz katra radoša izpausme, kas iziet ārpus pierastajiem muzeoloģiskajiem rāmjiem, tiek iespiesta papīru kalnu un – pēdējā laikā – arī par visu un visiem vislabāk zinošās Valsts kontroles klātajā Prokrusta gultā. Manuprāt, nav nejauši, ka saskatāma likumsakarība – progresīvākā ar vēsturi un kultūras mantojumu saistīto muzeju attīstība šobrīd notiek nevis Rīgā, bet gan novados – Cēsīs, Kuldīgā, Ventspilī, Jūrmalā –, kamēr Rīgā daudziem no tiem smiltis birst – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
