Bija, kas pretojās… 10
Zilumi un asinsizplūdumi, kurus konstatēja uz Latvijas armijas pulkveža, Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa adjutanta Miervalža Lūkina rokām un galvas, liecina par viņa mēģinājumu sargāt galvu no sitieniem ar neasu, cietu priekšmetu. Nogalināšanas brīdī ierocis tika cieši piespiests viņam pie pakauša augšdaļas. Lode aizgājusi līdz pieres kaula augšdaļai – pulkvedi, visticamāk, turēja vai arī viņš bija notriekts zemē. Labprātīgi nāvē nebija devies arī Siguldas maizes ceptuves īpašnieks Indriķis Stallītis: vispirms viņam sašauta labās kājas potīte, bet pēc tam gulošam iešauts galvā. Par dzīvību cīnoties, tiesu izpildītājam Rihardam Kraujam bija sašķaidīts apakšžoklis un izsisti zobi. Sasistu seju un izkustējušos zobus konstatēja mehāniķim Jurim Bucim, bet uzņēmuma ”Degviela” metinātājam Artūram Ādolfam Rozenbergam bija salauzts deguns. Kādam neatpazītam upurim čekisti bija izsituši kreiso aci. Sevišķi traģisks bija Pētera Dolgova liktenis: viņu nosita, sadragājot galvaskausu. Diemžēl nav zināma šīs personas nodarbošanās, adrese vai dzimšanas gads.
Upuriem konstatētie ložu trāpījumi citās ķermeņa un galvaskausa daļās, kā arī vairāki ložu trāpījumi liecina, ka čekisti šāvuši uz cilvēkiem, kuri izmisīgi pretojās. Pieciem cilvēkiem bija iešauts pierē, četriem – kreisajos deniņos, bet pa vienam: labajos deniņos, galvaskausa augšējā daļā un krūtīs. Ar diviem šāvieniem nogalināja piecus cilvēkus: vienam konstatēti divi šāvieni galvā; četros gadījumos viena lode bija raidīta krūtīs, bet otra – attiecīgi kreisajā acī, pierē un pakausī (diviem upuriem).
Lielāko daļu noslepkavoto 1941. gada 6. jūlijā apbedīja Meža kapos, taču ķīmiķis Matvejs Kuzņecovs, mākslinieks Johans Herlings un masieris Kazimirs Burneiko tika guldīti ģimenes kapos. Sakarā ar to, ka daudzi cilvēki joprojām nebija identificēti, atpazīšana turpinājās, izmantojot fotogrāfijas, atrastos priekšmetus, drēbes, kā arī minētos apskates protokolus. Līdz 1941. gada beigām izdevās identificēt vēl 19 upurus, taču 30 cilvēku personība vēl šodien nav zināma. Strādājot ar dokumentiem un aculiecinieku liecībām, pastāv iespēja situāciju nākotnē uzlabot, un pie tā tiek strādāts. Tādēļ tie ”Latvijas Avīzes” lasītāji, kuru tuvinieki savulaik tika Rīgas Centrālcietumā noslepkavoti vai kara pirmajās dienās pazuda bez vēsts, tiek lūgti vērsties Latvijas Okupācijas muzejā un sniegt visu iespējamo informāciju. Šobrīd jau tikai kopīgiem spēkiem vēl iespējams kaut ko noskaidrot.
